Mēness zēns

Negribēta vajadzība

Es biju jau sācis iemigt vērojot skaistās zvaigžņu dejas, bet no miega mani izrāva balss.

- Noktis?
- Mjā?
Es es uztrūcies atbildēju. Tā bija Stella.

- Noktis, ko tu plāno darīt tālāk?
- Nuuu atrast grāmatu, pēc tam uzzināt, kas es esmu, noņemt lāstu, atgriezties mājās.

  Stella pievērsa skatienu man, itkā meklējot atbildi manās acīs, nevis vārdos.

Pēkšņi es sajutos noguris, vārgs..

- Ko tu domā darīt ar ēšanu?

Nu man pietika. Es strauji piecēlos kājās.

- Stella, nevajag labi? Es nezinu. Es tiešām nezinu.

Es skarbi pateicu un nolecu zemē.

- Noktis!

Viņa sauca, bet es neklausījos. Es turpināju iet prom. Gāju apkārt tunelim, līdz sasniedzu otru galu. Tur es atradu šauru spraugu. Es tajā ielīdu un domāju.

  Domājot par šo un to es iesnaudos un pamodos no sajūtas, ka mani kāds vēro. Es strauji atvēru acis gatavojoties uzbrukt glūnētājam. Pielēcis kājās es ieraudzīju ašu ēnu pazibam man garām. Es tai metos pakaļ, bet tā izgaisa manam skatienam.

  Es iešņācos saraucis degunu un satraucies skrēju pie draugiem tuneļa otrā galā. Es sasniedzu tuneļa galu, kur ar mugurām pret mani aplī stāvēja Dente, Stella un Rumī.

Es kļuvu vēl satrauktāks. Tas nenozīmē neko labu. Es ieklepojos un grupiņa strauji pagriezās pret mani.

Viņi paskatījās uz mani bailēs ieplestām acīm. Kautkas nebija labi. Ko viņi slēpa? Par spīti Dentes dzelteno acu lūgsnām es paspraucos viņam garām un ieraudzīju pie akmens sienas ar sudraba nazi piestiprinātu lapu.

  Es to norāvu no sienas un dusmās pietvīkušu seju sāku lasīt. Teksts bija īss, uzrakstīts glītā, kārtīgā rakstā.

~Mēs jūs vērojam Mēneszēn.

  Es klusi nolamājos un saburzīju papīru. Es aizmetu to prom no ēnas un saules gaismā tas sadega, kā jau parasts vampīru papīrs to dara. Nazi es ieliku savā tukšajā makstī, kas karājās man pie jostas.

  - Aizgriezieties!
Es uzsaucu Rumī un Stellai. Viņas sapratušas mājienu novērsa skatienu. Es ātri pārģērbos. Uzvilku sūnu krāsas bikses un melnu kapučdžemperi.

- Mēs dodamies prom. Rīt.
Es stingri noteicu un ņēmos pētīt karti.

  Es jutu sev pievērstus skatienus, bet neveltīju tiem uzmanību.

Kartē es atradu mūsu atrašanās vietu un vilku pirkstu augšup. Geila teritorija paliks mums aiz muguras. Tas ir labi. Ja viņi nāks mums pakaļ, tad būs spiesti pakļauties citiem likumiem.

  Ja iesim uz priekšu nonāksim cilvēku teritorijā.

Mani pārņēma auksti drebuļi un es nodrebinājos.

Pārējie izklāja segas un devās pie miera. Arī es vairs ilgi nesēdēju. Es nogūlos zemē uz brūnās segas un aizvēru acis, ļaudams sevi apņemt tumsai.

Es atvēru acis. Bija pienākusi jauna diena. Laiks atkal bēgt. Es skumji paraudzījos uz rietošo sauli un pamodināju pārējos.

Viņi iedzēra malkus no pudeles un es nepatikā viebdamies aizgriezos.

 
Es locīju savu segu un pie manis pienāca Stella. Viņa pastiepa uz manu pusi roku, kurā bija asiņu pudele. Es to atraidīju un ieskatījos viņas acīs.

  No jaunās enerģijas plūsmas viņas zīlītes bija izpletušās teju pa visu varavīksneni. Es zināju, ka manas nav pat ne uz pusi tik lielas. Es pamanīju Stellai uz vaiga sarkanu traipu un steigšus novērsos.

- Notīri muti, Stella.
Es klusi noteicu un sāku bāzt salocīto segu somā.

Stella mulsi paskatījās uz mani, bet tad atmeta ar roku un aizgāja.

  Es atsēdos uz akmens un vēroju pārējo darbības. Jauno sparu, kas bija radies no maltītes. Es gurdi aiztaisīju acis. Es ēdu vakar. Domās es atzīmēju šo kā atskaites punktu. Man jānovēro savs stāvoklis. Ja tagad tas bija gurdums un mazas galvassāpes tad drīz tas pāraugs drudzī un bezsamaņā.

Es atvēru acis, lēnām celdamies kājās. Man nepalika nepamanīts Stellas zīmīgais skatiens. Es nopūtos un sāku iet uz tuneļa galu.

  Mēs gājām tikai stundu, vēl pat neesam sasnieguši cilvēku teritoriju, bet es biju pārguris. Gāju pa priekšu neļaudams citiem dzirdēt savu smago elpu.

Ieraudzījis celmu es steigšus apsēdos, neļaudams sev nokrist.

Rumī steigšus pienāca pie manis.

- Viss labi?
Viņas seja bija saraukta raizēs.

Es palocīju galvu.
- Man tikai... Jāatpūšas.

Klāt pienāca arī Dente. Stella sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Tev tas jādara. Ja ne, tu zini, kas notiks.

  Manā galvā norisinājās cīņa starp vampīru un...cilvēku. Man nebija izvēles. Nopūtos un pastiepu roku. Sajutis rokā ieguļam pudeli es iestenējos.

Es pacēlu pudeli pie lūpām bet...es to nespēju.

- Es...nevaru.

Stella brutāli izrāva pudeli man no rokām un ar varu iebāza mutē. Viņa pacēla to gandrīz vertikāli un pudeles saturs ielija man rīklē. Stella iestūma pudeli dziļāk manā kaklā iedarbinot rīšanas refleksu.

  Es jutu aukstās asinis nolijam man gar zodu un ielijam kunģī. Es sarāvos un Stella izņēma pudeli man no mutes. Es noelsos un centos nedomāt par to, kas tagad atradās manā kunģī.

Es jutu enerģijas plūsmu un strauju nelabuma vilni. Es jutu, ka sāku trīcēt.

- Noktis...?
- Man...ir...slikti..
Es ar grūtībām atbildēju un noliecu galvu tuvāk ceļgaliem.

Es jutu svešu roku neveiki uzguļam uz manas muguras. Tā sāka kautrīgi slīdēt augšup un lejup cenšoties mierināt. Es sāku elpot rāmāk un aizvēru acis.

  Pēc brīža roka juta, ka vairs netrīcu un atrāvās.

- Vai iesim?
Maigi jautāja Rumī.

Es pamāju ar galvu un uzmanīgi piecēlos kājās. Es centos spert soli bet sanāca tikai grīļīga kustība, kas lika man krist. Dente aplika manu roku sev ap plecu un mēs atsākām iet.