Mēness zēns

Kliedziens

Galvā atbalsojās kliedziens. Atvēru smagos plakstiņus. Pāri pierei tecēja silta, lipīga viela. Īsti nesapratu, kas notiek. Es gulēju zemē. Pacēlis galvu, sapratu, ka esmu nogāzts zemē. Mans uzbrucējs centās sasiet Rumī un viņa kliedza. Viņš satvēra viņas rokas, viņa centās izrauties. Mēģināju celties kājās, bet neizdevās.

Palēlinājumā noskatījos, kā Rumī tiek ievilkta mežā. Pastiepu roku, itkā tas kaut kā palīdzētu, tā smagi nokrita zemē. Es aizvēru acis, aižmiedzu tās ciet, itkā viss būtu bijis tikai sapnis.

Piespiedu savu ķermeni uzslieties kājās un piespiedis roku pie galvas, streipuļoju iekšā mežā atgūt savu meiteni.

- Es.. Nāku... Rumī.

Viņi kustējās ātri bet skaļi, tāpēc zināju, kur jāiet.

Es klumpuroju viņiem pakaļ, kad kaut kas mainījās. Tas bija kaut kas gaisā. Kaut kas elektrisks, citāds kaut kas...

Pēkšņi mežš beidzās un es izskrēju pļavā. Apkārt bija bieza, gandrīz sataustāma migla. Tā nebija mans roku darbs, un es nevarēju arī to izkliedēt. Migla palika kā stāvējusi. Rumī nekur neredzēja. Es pat neko nedzirdēju. Likās, ka ausis pilnas ar vati, klusums sitās galvā.

Dīvainā elektrības sajūta palika. Mana elpa veidoja garaiņus, kā ziemā. Bija auksti. Es centos nedrebināties, lai neradītu lieku troksni. Lēnām gāju cauri miglai.

Tad caur miglu graciozi izslīdēja sniegpārsla. Tā griezās gaisā kā maza balerīna. Mani fascinēja šī deja. Sniegpārsla nolaidās uz manas rokas un es mirkli to Pētīju, līdz tā izkusa. Tad nolaidās vēl viena. Vairākas. Sāka snigt. Iegriezās vējš un sita ledus lāstakām līdzīgo sniegu man sejā.

Dažas bija tik asas, ka sagrieza mani. Jutu, kā lejup pa vaigu rīt karstas asinis.

Pēkšņi sāka rībēt. Nē. Zeme, tā vibrēja. Nu, tā nevibrēja kā zemestrīcē, tā bija drīzāk sajūta. Kā dzīvnieka rūciens, kas atstāj uz ķermeņa zosādu. Manas maņas strauji saasinājās bet tas neko nelīdzēja.

Tas nelīdzēja pret Viņu.

Migla pasitās sānis un man pretī raudzījās četras lielas, elektrozilas dzīvnieka acis. Katra acs bija tik liela, kā četras manas plaukstas.

Oculus Glacies. Ledus acs.

Šīs acis, tās bija tik aukstas....man galvā atbalsojās vārdi, ko vēl pirms nedēļas pats biju teicis :

"Ledus acs ir milzīgs, lācim līdzīgs radījums ar gaiši, gaiši zilām, ledus aukstām acīm. Stāsti saka, ka ieskatoties tam acīs tu pārvērties ledus skulptūrā. Šis radījums aiz sevis atstāj salnu, dažkārt sniegu un tikko jaušamu slapja suņa smaku."

Lidojošās sniegpārslas joprojām mani graizīja bet es nespēju novērst skatienu no Ledus acs. Jutu, kā ķermenī ieplūst aukstums. Es domāju, ka tās ir beigas.

Rumī nogalinās, Geils pārņems mūsu klanu, tad visu pasauli. Zemi ieskaus Mūžīga nakts. Un es... Es pat nespēšu viņiem palīdzēt. Es, dižais Mēness zēns, visļaunākais vampīrs šajā saulē. Mani nogalinās šis pārākais, mītiskais zvērs.

Es nespēju novērst skatienu no viņa acīm. Es tajās skatījos ar pazemību.
Jutu, kā mani pārņem kaulus stindzinošs aukstums.

Es nespēju apturēt smieklus. Tie uzburba manī un dzirdi ieskanējās visaptverošajā klusumā. Es smējos, jo man nebija bail. Smējos, jo es tiešām biju paspējis noticēt meliem par savām spējām.

Zvērs pieliecās man tuvāk, līdz mūs šķīra mazāk par metru. Es apturēju smieklu lēkmi.

Tas aizvēra acis un pazuda miglā. Man prātā ielauzās dobja balss. Tā teica:
- Beidzot tu esi klāt. Paldies tev. Tu vari atdot grāmatu.

Un es visu sapratu. Šis Ledus Acs bija Rīmū vectēvs. Viņš sargāja grāmatu no nevēlamām rokām. Tagad viņa darbs ir padarīts.

Es pasniedzos un izņēmu no apmetņa iekškabatas paslēpto grāmatu. Ledus Acs to paņēma savā lielajā ķetnā, tad tā sadega zilās liesmās.

Viņš paklanījās un nozuda miglā. Es raudzījos apkārt pēc Rumī, bet neko nedzirdēju.

Es nokritu uz ceļiem un pieliku galvu vēsajām sūnām. Es brīdi saspringti klausījos. Centos sadzirdēt. Kaut ko, es pats nezināju ko. Tad es izdzirdēju pārmaiņas. Likās, ka kāds ir parāvis zirnekļu tīkla pavedienu. Stīga, tik tikko sadzirdama, iedzirkstījās man ausīs kā glābējzvans. Kaut kā es zināju, ka tā ir Rumī.