Mēness zēns

Visļaunākais Vampīrs

Igniss iesita man pa zodu, es viņam pa vaigu. Reizē. Kā jau teicu, mūsu spēki ir vienlīdzīgi, domas arī līdzīgas. Mēs esam dvīņi.

- Mūsu rētas, Igniss. Tās atgdādina mūsu vienlīdzību. Tu esi mans brālis.

Es noteicu piespiežot viņu pie zemes. Viņš izlocījās un jau bija virsū man.

- Mēs esam līdzīgi, bet ne vienādi. Es esmu slikts. Esmu tumsa. Tu esi kas cits.

- Tava uguns arī dod gaismu, Igniss. Manā naktī ir tumsa. Mēness gaišā un tumšā puse.

Es izgrūdu caur zobiem. Igniss mēģināja mani žņaugt, bet es turēju viņa rokas pietiekami tālu.

Mans vienīgais plāns bija runāt ar Ignisu. Es nespēju viņu nogalināt. Viņš taču ir mans brālis.

"Ja tu būsi pietiekami drosmīgs, tu spēsi viņu atgriezt uz pareizā ceļa"

Rīmū vārdi atbalsojās manā galvā. Bet, ak, atkal tās mīklas! Kas tieši man jādara!?

Grāmata.

Es iegrūdu savu celi Ignisa vēderā. Viņš sabruka man virsū vaidēdams. Es nometu viņu nost un skrēju atpakaļ uz vietu, kur Igniss bija nometis grāmatu.

Turpat jau bija Rumī. Viņa stāvēja pacēlusi grāmatu abās rokās. Viņa trīcēja.

- Rumī?

Es no attāluma saucu. Viņa pagriezās pret mani. Uguns gaismā atspīdēja tumši laukumi uz viņas vaigiem. Viņa raudāja.

- Paņem to. Es nevaru izturēt. Tā lien man galvā!

Viņa caur šņukstiem izspieda. Lai kā es vēlētos viņu mierināt un piespiest sev klāt un...

Man ir jāglābj Igniss un vampīri. Man jābūt Mēness zēnam.

Es burtiski izrāvu grāmatu no Rumī rokām un viņa sabruka uz ceļiem zemē. Ātri atvēru pirmo lappusi. Manā galvā ielauzās sveša, hipnotizējoša balss.

TU GRIBI VARU! TU GRIBI SPĒKU! ATVER, ATVER! MĒNESS ZĒN, TU VĒLIES VALDĪT, LAI VARĒTU UZSTĀDĪT SAVUS LIKUMUS!

Balss caururba manas domas, manu prātu, jutu, kā tā ielaužas manos sapņos un visdziļākajās domās un murgos. Tā centās atrast manu vājo punktu.

Par spīti sanoņai ausīs, es atvēru nākamo lapu. Koncentrējos, domāju par Ignisa glābšanu, novirzīšanu uz pareizā ceļa. Lēnām kā gliemezis lien pār ceļu baltajā lapā sāka parādīties burti.

Tad es sajutu sev kādu aiz muguras. Pagriezos īstajā brīdī, lai izvairītos no Inisa spēriena. Viņš uzlēca man virsū, nogāza no kājām, izsitot no rokām grāmatu. Palikusi bez īpašnieka gribas, no grāmatas lapām pazuda tinte, atstājot to tukšu.

Es iesēcos, kad Igniss atsita mani pret zemi. Gaiss no plaušām tika izspiests un es paliku bez elpas. Igniss izvilka no kabatas nazi un piespieda to man pie rīkles. Es nespēju pakustēties.

Tad Igniss tika atsviests atpakaļ, tā bija Rumī, kas bija atmuguriski satvērusi viņa galvu. Igniss iesita viņai pa seju. Tad man krūtīs ieslēdzās slēdzis.

Ātrāk nekā jebkad, es metos virsū savam brālim. Es viņam situ. Viņš satvēra manu dūri pusceļā.

- Tu sāpināji vecākus!

Es izkliedzu līdz ar nākamo sitienu.

- Tu arī.

Viņš nošņāca viegli to atsisdams. Es sastingu. Viņam taisnība. Igniss izmantoja mirkli un nogāza mani no kājām. Mēs atkal bijām uz Zoba smailes. Mana galva karājās pāri malai. Asinis plūda galvā. Es jutu salauztās ribas un ievaidējos.

- Mēs esam līdzīgāki, nekā tev varētu šķist, brāli.

Mēs esam dvīņi. Līdzīgi. Gandrīz vienādi. Tāpēc mēs nevaram viens otru uzveikt. Var darīt tikai pretējo. To, ko otrs negaida.

Igniss iegrūda nazi man sirdī. Protams, tas mani nenogalināja, jo nebija no sudraba, bet ja asiņošanu neapstādinās es tomēr miršu. Viņš dūra vēl un vēl, lai paātrinātu šo procesu.

Iejaucās Rumī. Ar skaļu kliedzienu viņa iesita ar akmeni pa Ignisa galvu. Viņš iekliedzās un piespieda roku pie galvas. Caur viņa pirkstiem sūcās asinis. Tās pilēja uz manām drēbēm. Uz manas ādas. Uz manām lūpām.

Igniss nokāpa no manis, bet es paliku zemē. Bezspēcīgs un sakauts. Lēnām zaudēju samaņu. Spilgtās liesmas izbalēja manu acu priekšā.

Atjēgties man lika spalgs kliedziens. Tā bija Rumī. Es pacēlu galvu un ieraudzīju Ignisu, noliekušos virs viņas, piespiežam nazi pie viņas rīkles.

- Ar ko gan tu esi tik īpaša, mana Pusnakts vērpēja? Varbūt es tevi paturēšu...

Igniss pretīgi samtainā balsī čukstēja, apvija ap viņu savas rokas un pagrūda viņu. Rumī nolidoja no akmens un nokrita uz klints trīsdemsit pēdas zemāk. Es nevarīgi izdvesu klusu skaņu, kas līdzinājās kliedzienam.

Igniss, beidzot atcerējies par mani, pienāca man klāt. Mana elpa kļuva seklāka. Acis atkal aizmiglojās. Jutu viņu uzkāpjam man virsū ar ceļiem. Jutu pieliecamies man klāt pie pašas auss.

- Zini kāpēc es aizgāju? Jo gribēju radīt labāku pasauli. Tagad es tādu radīšu.

Prātā gausi atausa kāda doma. Man no šīs domas, no tā, ko grasos darīt kļuva šķērmi, bet tā bija vienīgā izeja.

- Ņemšu līdzi tavu mazo Pusnakts vērpēju...

Centos sakopot atlikušos spēkus. Centos domāt par Rumī, par vecākiem, par draugiem...

- Tagad man vairs netraucēs nekas.

Es iekodos Ignisa rokā. Sajūta bija pretīga. Neviens tā nekad, nekad, nekad nedara. Tas ir pretīgi. Tas ir visnenormālākais, visdumjākais, ko vampīrs var izdarīt. Mani ilķi pārcirta brāļa ādu. Asinis ielija man mutē. Es dzēru tās. Es sev likos pretīgs. Ienīdu sevi. Bet es glābu brāli.

Sekas ja vampīrs iekož vampīram ir... Atmiņas zudums. Ja laikus neapstājas- Nāve.

Pār maniem vaigiem lija asaras. Es pabeidzu un nometu Ignisa nekustīgo ķermeni no sevis.

Piespiedu sevu ķermeni paturēt izdzertās asinis iekšā, jo biju zaudējis lielu daudzumu no savējām. Sāku rīstīties un klepot. Piespiedu sevi piecelties un aiziet līdz grāmatai.

Tā vairs nedūca man galvā. Balss bija pazudusi. Visļaunākajam vampīram grāmata klusēja un gaidīja pavēli.

Iedomājos par vampīru pārvēšanu. Lai viņi nedzertu cilvēku asinis. Atbilde parādījās tūlīt, bez piepūles. Es izteicu vārdus un pārvērtu vampīrus.