Mēness zēns

Pagātnes Būtība

- Viņš vēlas, lai mēs meklētu grāmatu  ar viņu.

Es klusi teicu, joprojām netikdams vaļā no Ignisa tēla acu priekšā. No mazā melnmatainā zēna ar tumšajām acīm, kurās vienmēr gailēja neprātīga liesmiņa, zēna, ar kuru es spēlēju sunīšus un...

- Noktis?

Es mazliet salēcos, izrauts no atmiņu jūras. Stella mani cieši vēroja. Es raudzījos viņai pretī apjucis, noguris un galīgi pazudis.

Es stīvi aizgāju līdz tālākajai gultai un apsēdos uz tās, seju paslēpis rokās. Man šobrīd nebija atbilžu ko viņiem sniegt.

Jutu skatienus urbjamies pierē. Tad atskanēja skaņa, aizveroties durvīm un atsperu čīkstoņa, kādam apsēžoties man blakus. Atvilcis rokas ieraudzīju Denti. Viņš sēdēja sakumpis, atbalstījis galvu rokās.

- Tu vari man pastāstīt. Noktis, tu nevari noslēpt no mums visu šo. Mēs esam tavi draugi. Nesot šo smagumu tu vainu nokaltīsi kā vecs zieds, vai iekritīsi tumsā, ko nes tavs brālis.

- Es.. Es vienkārši nevaru izmest no prāta pagātni. Manas un Ignisa rotaļas, viņa smaidu un visu pārējo. Kā viņš ir mainījies...

- Nedomā par to.

- Bet.. Tu nesaproti. Man jāzin kādēļ!

- Viņš vienkārši tāds ir. To nevar mainīt gribi to vai nē! Tu esi labs. Un tu stāsies viņam pretī.

- Bet ja nu es to nevēlos? Visu dzīvi ir lēmuši manā vietā. Varbūt es negribu būt Mēness zēns?!

- Tad izlem un informē mūs!

Viņš skarbi pateica un izgāja no mājas. Es esmu salaidis visu galīgā dēlī. Idiots. Kāpēc man bija jābūt tik skarbam? Viņš tikai vēlējās palīdzēt.

Kad es cenšos atraisīt pagātni, viss kļūst sliktāk. Varbūt to nevajag darīt? Bet es... Es nevaru dzīvot nākotnē, ja nezinu, kas es biju pagātnē. Es vienkārši nevaru.

Sejai degot es izgāju ārā. Svaigais gaiss mani apņēma un pazīstamā smarža mani nomierināja. Tikai tagad ievēroju, ka blakām mūsu mājai ir paliels priežu puduris. Iegāju tajā un sajutos kā mājās.

Mājas. Ko gan domā vecāki? Cik dienu ir pagājis kopš manas aiziešanas?

Nonācu pie kraujas malas. Atradu lielu, gludu akmeni un apsēdos uz tā.

Ātri paskaitīju. Esmu prom jau sešas vai septiņas dienas.

Es atgūlos uz muguras izbaudot akmens vēsumu. Pamazām plakstiņi sāka vērties ciet...

-Noktis...
-Rīmū?
Manā priekšā parādījās Rīmū. Dzīva un kā allaž spirgta.
- Jā, Mēness zēn. Kur palicis prieks tavās acīs? Un draugu balsts? Tev nevajadzētu būt vienam.

- Noktis, pagātne nav svarīga. Tu varēsi tikt uz priekšu tikai tad, ja nometīsi pagātnes slogu. Ja ne, tas tevi nogremdēs. Atceries vēstulē teikto.

Viņa uzsmaidīja man un pagriezās uz iešanu.

- Man liekas, ka tu zini, kas esi, Mēness zēn.

Viņa paspēra soli, bet tad drūmi atskatījās.

- Igniss neizvēlējās īsto ceļu. Ja būsi gana drosmīgs, tu spēsi viņu atvest atpakaļ. Turies pie draugiem Noktis. Ardievu!

Es pamodos. Jutos satraukts un man bija auksti. Nepameta sajūta, ka mani vēro. Piecēlos un raitā solī devos atpakaļ uz māju.

Klusi iegāju iekšā. Gaisma vel dega. Pārējie sēdēja uz savām gultām un kā iepriekš, gaidīja mani.

Es apstājos viņu priekšā, juzdamies vainīgs.

- Piedodiet man.