Mēness zēns

Tumsa

Man apkārt bija tumsa un tajā, kaut kur tālumā atskanēja smiekli. Es biju viens. Es gāju cauri tumsai, līdz atdūros pret ūdeni. Ieskatījies tajā es iekliedzos. Atspulgā man pretī raudzījās Geila seja. Es nespēju novērsties. Geils iesmējās un atspulgs mainījās. Smiekli mainījās. Tie bija mani smiekli. Geila seja pārvērtās manējā. Es piecēlos un skrēju prom. Mani satvēra melni taustekņi un noturēja pie vietas. Tie satvēra manas rokas, kājas, muti un acis.

Ar kliedzienu es pamodos.

Joprojām elsojot es pagriezu galvu, bet Rumī tur nebija. Biju pārliecināts, ka joprojām sapņoju, un iekniebu sev. Roku caurstrāvoja asas sāpes, bet prātu vēl skaudrākas bailes.

Tas nebija sapnis.

Es momentāli pielēcu kājās un nervozi pārskatīju apkārtni. Apkārt bija tikai koki un tumsa, koki un tumsa.

Tad atskanēja smiekli, kas pat man lika uzmesties zosādai. Sastapos ar savām kvēlākajām bailēm, ar savas pagātnes veidotāju, Geilu.

Bailes manā sejā nomainīja niknums, kad ieraudzīju viņa netīrajās ķetnās Rumī. Viņas acis bija ieplestas bailēs, tās skatījās manējās, bet muti aizsedza Geila roka. Rumī izskatījās maza un bezpalīdzīga. Es biju dusmīgs. Ļoti, ļoti dusmīgs.

- Sveiks, Mēness zēn!

Iesmējās Geils. Zobus griezdams, es uzmanīgi vēroju katru viņa kustību. Manas maņas bija saspringušas, un rokas gatavas darīt visu, kas ir manos spēkos, lai atbrīvotu Rumī un nogalinātu Geilu.

- Dzirdēju, par taviem varoņdarbiem. Tu jau sāc līdzināties man, māsas dēl. Drīz tu sapratīsi, ka parasto dzīve nav necik vērta, un galvenie esam mēs.

- Es nekad nebūšu tāds, kā tu!

Es izkliedzu tumsā. Geils pasmīnēja.

- Ak, bet tu jau esi. Vai tu neesi nogalinājis? Vai neesi izbaudījis vampīra asins garšu? Vai neesi iedomājies par to, kā būtu būt ļaunās tumsas pusē? Nemelo man, es zinu, ka esi.

Uz brīdi mana uztvere palēlinājās. Viņam taisnība. Es jau esmu slikts. Kāda jēga censties? Esmu pievīlis vecākus, klanu, draugus un brāli. Visus. Es esmu vissliktākais vampīrs. Ļauns. Vampīrs. Briesmonis.

- Noktis, neklausies viņā! Tu neesi ļauns!

Rumī, uz brīdi atbrīvojusies, kliedza, cenzdamās notvert manu skatienu.

Bet... Man vēl ir pēdējais iemesls, lai cīnītos. Atbrīvot Rumī un novākt Geilu.

Es strauji metos uz priekšu, reizē padarot apkārtni miglainu. Migla pacēlās man visapkārt kā apmetnis, kā jūras viļņi, noslēpjot visu no skata.

Es vēl izdzirdēju Geila smieklus un tad jau biju viņam klāt. Triecu dūri viņa sejā. Dīvaini, bet krakšķis manai dūrei atduroties pret viņa seju, lika man mazliet pasmaidīt.

Geils nekavējās un izmetis no savām skavām Rumī, deva man atbildes sitienu. Es uztvēru to ar sānu un atkāpos. Jutu, ka Rumī ir kaut kur man aiz muguras.

Mēģināju izmantot viltību un sūtīju virsū Geilam miglas zvērus, lai viņam nāktos cīnīties ar vairākiem uzreiz, taču viņš mani atkoda un noslaucīja manu burvestību ar vienas rokas vēzienu.

Tas mani nedaudz izsita no sliedēm.

- Tu domā, ka es tevi nepazīstu! Bet es tevi pazīstu ļoti labi, Noktis!

Uz mirkli es ieraudzīju Geila sarkanās acis, tad tās aizklāja migla. Es centos paslēpties un atrast Rumī.

Es nevarēju viņu atrast, tas man lika uztraukties vēl vairāk.

Geils bija daudz labākā formā, nekā es domāju. Viņš zināja daudz vairāk, nekā es domāju. Es centos viņam uzbrukt, bet viņš atvairīja visus manus centienus.

Viņš atkal atbruņoja mani, iesita pa krūtīm un aizsita elpu. Es pastreipuļoju dažus soļus uz aizmuguri.

Es centos iegūt laiku, lai saņemtos un atvilktu elpu.

- Pārej tumsas pusē, Noktis! Kad tu ieraudzīsi tās spēku...