Mēness zēns

Saldās Rūpes

Stella mani atlaida bet man pretī jau stiepās roku pāri. Mani apskāva arī Rumī, Dente draudzīgi uzsita pa plecu.

- Noktis!

Pēkšņi atskanēja Ignisa kliedziens. Nepaspēju attapties, kad biju jau brāļa skavās. Apmulsis atbildēju apskāvienam.

- Hei, man viss ir labi.

Mazliet pasmaidīju. Drošvien izskatos briesmīgi.

- Tu mūs ļoti uztrauci! Zirnekļi tevi aizvilka prom... Mēs nezinājām, ko domāt!

Igniss uztraucās kā jauna māte. Kas viņam lēcies? Man likās, viņš ir vēsais.

Tuvāko desmit minūšu laikā jau biju paēdis, nomazgājies, pārģērbies un mana potīte bija pārsieta.

Tagad mēs sēdējām ap ugunskuru un visi blenza uz mani. Es nejutos baigi ērti.

- Vai jūs varat beigt?
- Atvaino, bet mēs gribam dzirdēt tavu stāstu. Kā tu aizbēgi? Kā izdzīvoji?

Rumī atvainojās. Es nezinu, vai gribu par to runāt. Pievērsu skatienu ugunskura hipnotiskajām liesmām un nopūtos.

- Izrādījās, ka mani nolaupīja zirnekļu vadonis. Kīto. Viņš pastāstīja man par nakts pasauli un par to, ka tai mani vajag. Taču viņš izrādījās krāpnieks. Ja nebūtu viņa māsas, es joprojām būtu tur. Tad es sekoju maldugunīm un atradu jūs. Viss.

Pēdējo vārdu pateicu mazliet skarbākā tonī, lai būtu skaidrs, ka negribu vairs par to runāt.

Brīdi valdīja neomulīgs klusums. Tad man tas apnika un es nolēmu doties gulēt.

- Esmu noguris. Iešu gulēt. Arlabunakti.

Sakodis zobus piecēlos kājās un aizkliboju uz vienu no teltīm, kas bija uzslietas takas malās. Stellas skatiens urbās man mugurā. Man nevajag, lai par mani uztrauktos.

Ilgi gulēju vaļā acīm, domāju...
Tad dzirdēju soļus. Kāds ienāca teltī, es aizvēru acis, lai liekas, ka guļu.

- Tu domā, ka viņam viss ir labi?
Atskanēja Stellas balss.
- Ļauj viņam pabūt vienam. Tu nezini, ko viņš redzēja tur. Tagad ej.
Viņai atbildēja Dente.

Pēc skaņām sapratu, ka Stella ir prom. Dzirdēju kā Dente apguļas savā guļvietā.

- Noktis, es zinu, ka tu neguli. Atceries, ka mēs vienmēr būsim tev blakus, lai kāda būtu situācija. Tu vari mums uzticēties.

Brīdi klusējis, es izdomāju tomēr atbildēt.

- Es zinu. Man... Tikai sākumā jāpadomā.
- Viss būs labi?
- Man ir bail.
- Vai gribi parunāt?

Es klusēju, jo man nebija ko teikt. Es gribēju runāt, bet arī negribēju. Citreiz ir ļoti grūti saprast, kā es jūtos.

- Nē. Viss būs labi.
- Es tev ticu.

Viņš noteica un nožāvājies pagriezās uz otriem sāniem.

Es sapratu, ka man ir bail no tā, kas notiks tālāk. Ja nu Kīto mūs tomēr atrod? Ja nu Igniss mani tikai izmanto? Ja nu es izdaru visu nepareizi? Tā ir liela atbildība. Dažreiz šķiet, pārāk liela.

Nakts. Klusums. Zibens. Pērkons. Lietus, kas rīb pret telts jumtu.

Es spēji pamodos. Drudžaini paskatījos apkārt. Viss ir mierīgs. Dente guļ. Zibenim izgaismojot telti, atkal aizvēru acis. Centos gulēt. Bet lietus to neļāva. Pērkons dunēja virs galvas.

Man likās, ka ārpus telts redzu ēnas. Lielas, necilvēcīgas ēnas. Nevarēju izmest no galvas bērnu dienu pasakas par vētras briesmoņiem. Nopurināju nelāgo sajūtu. Mēs esam drošībā.

Bet Trillas mežā var atgadīties viss. Esmu to jau uzzinājis.