Mēness zēns

Dienas zaglis

Lēnām man radās plāns.

Ja nu es staigātu no ēnas uz ēnu? Vai tā var?

- Savāc mantas mēs dodamies pasaulē!
Es iesaucos un ātri noskrēju lejā. Verandā es atradu lietussargu(vai drīzāk saulessargu, jo vampīriem lietus netraucē.) un paņēmu to.

Arī Rumī jau bija uzmetusi plecos mugursomu un bija gatava doties. Es atvēru lietussargu un mēs tā ēnā izgājām laukā. Mēs aiztaisijām drūmā dārza vārtiņus un iegājām mežā. Es aizvēru lietussargu un iedevu to Rumī, viņa to ielika somā.

- Ko tu domā darīt mēness zēn?
Es ignorēju viņas ironisko akcentu.
- Gribu ko izmēģināt.

Es piegāju klāt kāda koka ēnai, sagatavojos un spēru soli iekšā ēnā. Viss notika kā ar skapja ēnu. Viss bija lēns un pelēkos toņos. Tad es pagriezos pret citu koka ēnu un koncentrējos.

Koncentrējos, kā tad, kad pirmo reizi mēģināju aizsūtīt Stellai domu ziņu.

Es spēru soli un attapos cita koka ēnā. Man tas izdevās! Es apgāju apli un nonācu Rumī aiz muguras. Es iznācu no ēnas un pieskāros viņas pleciem.

Viņa iekliedzās un strauji pagrieza galvu uz manu pusi.
- Noktis!
Viņa man uzsita pa plecu.

- Man sanāca!
Es triumfējoši smaidīju.

- Un ko tālāk?
- Tālāk man ir jāaiziet uz savām mājām pēc mantām. Ja gribi vari darīt to pašu. Tiekamies šeit pēc 20 minūtēm.
- Labi.

Viņa gatavojās doties prom, bet es ko atcerējos.
- Pagaidi!
- Jā?
- Vai kad es iegāju ēnā mani varēja redzēt?

Viņa pasmaidīja, papurināja galvu un aizskrēja.

Pēc dažām minūtēm es stāvēju meža ielokā pie savas mājas. Šoreiz nācās koncentrēties vēl vairāk, lai nokļūtu savā istabā, skapja ēnā.

Es jau varētu vienkārši ielekt pa logu, taču negribēju riskēt apdedzināties un es nezināju kas atrodas manā istabā.

Stāvot skapja ēnā es pavēros apkārt. Istabā bija tikai Stella. Labi.

Es izgāju no ēnas un piespiedu mutei klāt pirkstu, jo Stella jau bija mani ieraudzījusi. Viņa aizvēra pusatvērto muti un iezagās manās domās.

Kas notiek Noktis?
Jums ar Denti jānāk man līdzi. Es visu paskaidrošu.
Es ceru.

Viņa teica un pazuda kāpnēs, pēc Dentes. Tikmēr es ieliku dažas mantas somā, pārģērbos un pa ēnām nokļuvu atpakaļ mežā.

Tur mani jau gaidīja Dente un Stella.

- Savāciet nepieciešamākās mantas. Mēs dodamies pasaulē. Tiekamies pēc piecām minūtēm pie bišu ozola.

Es ātri pateicu un aizskrēju. Es zināju, ka ar šo paskaidrojumu viņi nav apmierināti, bet šobrīd tam nebija laika.

Man bija jāizdara vēl kas...

Es skrēju cik ātri vien varēju. Es skrēju uz klana centru, kur atradās skola un bibliotēka. Neviens tās nekad neslēdz ciet, un šobrīd es par to pateicos naivajam klana vadonim.

Es atvēru biliotēkas smagās ozolkoka durvis un ieslīdēju iekšā. Mani pārņēma vecu putekļu un zināšanu smārds. Man šeit patika. Man patika augstie, zili izrakstītie griesti un lielie plaukti, kas bija piebāzti ar piedzīvojumiem, prieku, ļaunumu un visu citu, ko vēl nezināju. Kad es biju jaunāks es mēdzu bieži šurp nākt un skatīties grāmatas un izdevumus no mana dzimšanas gada. Šogad es palikšu pilngadīgs. Kaut nebija atslēgas, sargs šeit bija vienmēr. Es kustējos pa ēnām, lai mani neredzētu.

Es meklēju konkrētas lietas. Pirmāmkārtām papīru un zīmuli, bet svarīgākais- karti. Man vajag Zemes karti. Mums to ir aizliegts apskatīt, kur nu vēl nest laukā.

Tāpat mums bija aizlegts pamest klana teritoriju....bet nu....

Lūk, kur tā ir! Karšu nodaļa. Es pārlūkoju lielo istabu, līdz ieraudzīju zilgano stikla vitrīnu.

Es piezagos tai klāt un sirdij pukstot atvēru vāku. Nu kā tad! Nekādas signalizācijas. Velti mūs skolā biedēja.

Es pabāzu karti zem džempera un noliku vāku vietā. Tad es aizlavījos uz blakus nodaļu pie kancelejas precēm. Es paņēmu papīrus, dažus iebāzu somā, zīmuļus arī, bet vienu es atstāju.

Paņēmis zīmuli es sāku uz papīra vilkt līnijas. Es novērtēju savu darbu. Izcila kopija! Es pieliecos, lai noliktu zīmuli vietā, bet tas nokrita uz zemes. Vēl sliktāk- tas paķēra līdzi arī marķieru kasti, kas ar blīkšķi nokrita pa zemi izšķiežot krāsainos marķierus uz visām pusēm.

Es strauji ievilku elpu un skrēju patverties ēnā. Uz manu pusi jau skrēja apsarga soļi. Es tikai ceru, ka viņš mani nesaodīs. Ja tas vispār ir iespējams.

Es stāvēju klusi, knapi ievilkdams elpu. Atskrēja apsargs- dūšīgs vīrs ar kaudzi muskuļu.

- Kas šeit ir?!
Viņš ierēcās.

Es sakoncentrēju savu prātu un pārgāju uz karšu nodaļu, ieliku savu zīmējumu kartes vitrīnā un aizelsies skrēju ārā.

Man aiz muguras dārdēja soļi bet es biju viņam priekšā. Manā mutē parādījās smaids, adrenalīnam plūstot vēnās.

Es uzlecu uz mājas jumta un noslēpos aiz skursteņa. Izcili!

Apsargs paskrēja man garām. Es smīnēdams aizsoļoju tālāk pa ielu. Pēc brīža gan es atsāku skriet, lai paspētu nokļūt pie ozola laikā.

Jau drīz es biju tur un atspiedos pret lielā koka saknēm.

Apkārt valdīja patīkama krēsla un bites maigi dūca ozola augšējos zaros, savā stropā. Tādēļ to sauc par bišu ozolu.

Mani plaksti kļuva smagi un es iesnaudos.