Mēness zēns

Svešā maldīgais skats

- Pietiks apskāvienu, mums jāizstrādā plāns.

Dentes dzeltenās acis iemirdzējās un viņš ņēmās pētīt veco karti. Matemātika bija viņa lauciņš.

- Drosmīgs gājiens.
Stella atrāvās no manis un pasmaidīja. Viņai vienmēr bija paticis adrenalīns. Pat ēdiena ziņā.

- Viss skaidrs šef!
Es sarāvos izdzirdot šo vārdu. Dente iesmējās.

- Lūdzams nesaki tā. Kas tev ir skaidrs?
- Mūsu ceļš. Varam iet pa mežiem un stepēm caur šejieni, vai cauri pilsētām tur un tur.

Tad Dentes seja savilkās sāpīgās grumbās skatoties uz mani.

- Bet izvērtējot apstākļus, laikam jau iesim caur mežiem.

Es nopūtos un uzmetu plecos nokritušo mugursomu.

- Labs ir. Rādi ceļu kaptein!

Es iesaucos uzlikdams uz sejas mazu smaidu, lai lieki nesatrauktu draugus.

Dente pasmaidīja un sāka iet pa priekšu. Es sekoju aiz viņa, aiz manis- Rumī, bet mazliet attālāk- Stella.

Rumī paspēra dažus ātrus soļus, lai nonāktu man blakām.
- Kāpēc viņš uz tevi tā skatījās?
Mana seja sadrūma.
- Tas ir...garš stāsts.
- Laika mums ir diezgan.
Viņa saraukusi uzacis norādīja.
- Par to es nešaubos.
Es skopi attraucu un pieliku soli, lai atrastos meitenei priekšā.

Rumī mākslīgi uzmeta lūpu un palika man aiz muguras. Es neiebildu. Vēlējos klusumu.

  Drīz ejot cauri mežam mēs nonācām līdz robežai, kas eksistēja divos veidos- mūsu prātos un uz papīra. Cilvēkiem tas izskatītos pēc parasta avota, bet ne mums.

  Šeit satikās divas pasaules. Geila un Serina klans. Geila klanu vadīja Aratims Geils. Jauns, spējīgs un gudrs vampīrs, kurš iestājies par cilvēkiem. Šim klanam ir savi, jauni likumi. Tāpēc mūsu klans ar viņiem nav draugos, par ko es neesmu sajūsmā, jo man Geils liekas normāls vampīrs.

  Mūsu klana galva ir Jakubīnis Serinuss. Viņš ir liels vīrs ar tukšu pauri, kurš neredz tālāk par savu lielo vēderu. Klusībā es sapņoju iemaukt viņa ģīmī. Un es to izdarīšu. Izdarīšu tad, kad atnākšu augstu paceltu galvu un grāmatu rokā.

  Un tā mēs tur stāvējām. Četri, nobijušies jaunuļi, pareizāk sakot- vēl bērni, kuriem šeit nevajadzētu stāvēt. Bet likteņa diegs mūs atvedis šeit un nav neviena kaķa, kas to novirzītu prom no mērķa. 

  Mēs stāvējām mulsi uz kautko cerēdami, naivi ticēdami, ka mainīsim pasauli. Vai mums tas izdosies? Kas lai to zin. Katru mīļu brīdi var uzrasties šķēres, kurām lemts būs beigt mūsu ceļu. Bet vēl mēs stāvam. Vēl nesam šo nastu uz pleciem, kas velk mūs pie zemes. Mēs vēl cīnāmies. Un mēs uzvarēsim.

  Šī iekšējā monologa motivēts es spēru soli pāri strautam un apjautu, ka šī robeža jau nav nekas tāds. Tikai svītra uz papīra.

  Ko gan mums varētu nodarīt, ja Geils mūs atrastu? Īstenībā jau neko lielu, ja ielikšana cietumā skaitas kas mazs. Bet mums var arī paveikties. Ja mēs izstāstītu savus mērķus un Geils tos saprastu, un es ticu, ka viņš saprastu, tad viņš mūs palaistu. Varbūt pat palīdzētu.

  Tāpēc es cerēju. Un tā mēs pārkāpām robežu.

  Mūsu mežš neatšķīrās no Geila klana meža. Tās pašas egles, bērzi un ozoli. Viss bija tas pats, izņemot vienu- šī nebija mūsu teritorija. Un šī svešā sajūta nolaidās pār mums kā plīvurs, atstājot mūsos bailes un saspringtu strāvu, kas bija gatava sprāgt.