Mēness zēns

Briesmas Sniegā

Kad es beidzu brokastot atgriezās Ignisa cilvēki. Mums katram izdalīja siltas jakas, (nav tiesa, ka vampīriem nesalst) brilles aizsardzībai pret sauli, cimdus un zābakus ar radzēm.

Vēl joprojām vasaras drēbēs mēs nokopām nometni, salikām visu somās un devāmies uz Trillas meža galu.

Iedams es ieklausījos meža skaņās un centos nedomāt....ne par ko. Centos nedomāt par to, ka varbūt šī ir pēdējā reize, kad eju pa šo ceļu šāds. Centos nedomāt par draudiem man un maniem draugiem, centos nedomāt par Ignisu.

- Ai, atvaino!

Rumī iedama man aiz muguras bija aizķērusies un uzgrūdusies man virsū, un es pastreipuļoju uz sāniem.

- Tas nekas.

Es viņai uzsmaidīju. Man priekšā ejošais Dente pagriezās pret mani un sazvērnieciski pasmaidīja. Es viņam viegli iespēru.

- Au!

Viņš pagriezās pret mani.

- Ups.

Es sarkastiski noteicu. Tad mūsu uzmanību pievērsa balta gaisma priekšā un visa rinda apstājās.

- Kas tur ir?

Rumī centās saskatīt gaismas avotu. No priekšgala atskanēja Ignisa balss.

- Ņemiet nost somas un ģērbieties! Mēs esam nonākuši Sasaluma robežās!

Es novilku somu un izņēmu brilles, cimdus un jaku. Kāds tumšmatains vīrietis izdalīja mums zābakus. Iedevis tos Dentem, viņš apstājās pie manis un uzmetis man savādu skatienu pasniedza zābakus arī man.

Kad mēs bijām gatavi, mēs izgājām no Trillas meža un uzkāpām uz Lielā Sasaluma ledus. Sniegs nebija dziļš, bet tas bija smags, bija grūti paiet.

Lēnām Igniss mūs veda cauri sniega zemei. Debess bija skaidras, mums bija paveicies.

Pēc stundas Igniss mums paziņoja, ka viņa "dabas pazinējs" esot teicis, ka pēc dažām stundām gaidāma vētra.

Taču tā pārsteidza mūs ātrāk nekā bijām tai gatavi. Mēs virzījāmies uz klintīm, jo klajā laukā nevar patverties, kad pēkšņi sāka snigt.

Igniss nolamājās un lika mums visiem saslēgties kopā ar garu virvi, lai nepazustu.

Tā kā Igniss bija samainījis mūsu atrašanās pozīcijas bija sanācis tā, ka es biju trešais uzreiz aiz Ignisa "dabas pazinēja", kura vārds bija Emins un paša Ignisa. Dentem bija jābūt aiz manis, bet viņš bija samainījies ar Rumī, tā nonākot starp viņu un Stellu. Viņš bija teicis, ka "meitenes nevar atsāt vienas". Bet īstais iemesls protams bija lai Rumī būtu man tuvāk. Es uzmetu Dentem naidpilnu skatu un klusu šķendēdamies pieslēdzos ķēdei.

Jau drīz vējš sāka dzenāt sniegpārslas straujāk un redzamība pasliktinājās par reizēm piecām.

Es cieši turējos pie virves, kas mani turēja kopā ar pārējiem. Mēs kustējāmies mokoši lēni, jo kāds nemitīgi paklupa un nokrita, tā apstādinot ķēdi.

Es jutos pilnīgi akls un bezpalīdzīgs.

Stella, jums viss ir labi?
Man jā, es neredzu Denti. Patiesībā es neredzu neko.

Stella man atbildēja nīgrā balsī. Es paskatījos aiz muguras, bet varēju tikai neskaidri saskatīt tēlu, kas varēja būt Rumī.

Vējš kļuva vēl spēcīgāks, man nācās pieliekties, lai noturētos stāvus. Man sāka nedaudz salt, jo šādā vētrā, pat siltā jaka mani neglāba.

Kad vējš uzpūta vēlreiz, kaut kas notika.

Man liekas, ka kāds zaudēja līdzvaru. Varbūt vairāki. Katrā ziņā virve strauji nospriegojās un mēs nespējām to noturēt. Tā aizrāva mūs prom, nezināmā virzienā.

Mēs straujā ātrumā slīdējām pa sniegu, kas jau bija pārvērties ledū.

Es centos kaut kam pieķerties, ar zābaka radzēm apstādināt šļūkšanu, bet nekas nedevās.

Dzirdēju kliedzienus, kurus apslāpēja vētras spēks. Virsma kļuva grubuļaina, grambas sitās pret manām ribām un galvu.

Kāds man iespēra. Es kādam uzgrūdos virsū. Vēl viens sitiens un es zaudēju samaņu.