Piedošana Un Pakļaušanās

33 8 0
                                    

- Ak, Noktis! Es jau tevi gaidīju...

- Nē, tagad paklausies tu! Tu esi nožēlojams! Tu neredzi tālāk par savu sasodīto degungalu. Es neesmu atnācis, lai skaidrotos, vai sēdētu sprostā. Geils ir ļauns briesmonis, viņš uzbruks atkal un varbūt tad, mēs nespēsim viņu apturēt. Tev, ciema vadonim, kaut kas ir jādara!

Serins stāvēja man pretī, patvēries zem sava dzeltenā saules sarga, apmulsis.

Varbūt tas bija tādēļ, ka kāds viņam beidzot iebilda, varbūt dēļ Ignisa, kas stāvēja man līdzās, bet varbūt, varbūt dēļ ēnas, kas maģsiki sedza mūsu augumus.

Viņš nenoteikti pamāja uz mūsu pusi, joprojām mēms.

- Nu?

Beidzot viņš atguvās un pasauca kādu. Bet ne tā iemesla dēļ, kā es biju gaidījis. Serins pavēlēja mūs sagūstīt.

- Nu, nē, brālīt. Tā vis nenotiks.

Es nomurmināju. Kamēr Serina pasauktie vīri meklēja savus saulessargus, es sasēju Serinu.

Es ieraudzīju vecākus. Viņi skrēja uz mūsu pusi.

Mamma ieslēdza mani apskāvienā.

- Noktis, vairs nekad tā nedari!

Viņa nedusmojās, ne pa īstam. Es pasmaidīju, bet tad ieraudzīju tēva seju. Viņš skatījās uz Ignisu, kurš bija nolaidis galvu lejup.

- Ak...

Tētis noteica. Viņš piegāja Ignisam klāt un saņēma viņa plecus.

- Tas tiešām esi tu.

- Tēti, man ļoti žēl. Es...

Brālis nepaspēja pabeigt. Tētis apskāva viņu un mamma no prieka sāka raudāt uz mana pleca. Visiem tika piedots.

Tas ir neticami. Man nekad nelikās, ka kas tāds notiks. Visi mani klausīja, jautāja padomus, taču es apzinājos, ka šis ir tikai uz laiku un es nedrīkstu pazaudēt savu galvu. Daudzi pieteicās patrulēt ciema robežās.

Mēs gaidījām Geilu. Es neteiktu, ja mēs esam soli viņam priekšā. Nē. Es joprojām biju ievainots.

- Tu atkal esi prom.

Rumī raudzījām man acīs. Es pasmaidīju un pieliecis galvu skatījos pretī.

- Tikai aizdomājos. Nekas sevišķs.

Viņa šķībi pasmaidīja un salika rokas uz krūtīm. Tas nozīmē, ka viņa man netic. Viena nepaklausīga matu šķipsna noslīdēja priekšā viņas acīm un es to atglaudu atpakaļ.

Es nepamanīju, kā pieliecos viņai tuvāk. Viņa skaļi ievilka elpu un es jau gandrīz...

- Noktis...!

Piepešais troksnis mani izbiedēja un es strauji pagriezos pret runātāju. Es biju gandrīz noskūpstījis Rumī! Par ko es domāju? Jutu, kā mani vaigi iekrāsojas un pievērsu visu uzmanību atnācējam.

Ignisa skatiens ātri pārskrēja no manis uz Rumī. Ja viņš kaut ko nojauta, noklusēja un es biju pateicīgs. Viņš pievērsa man nopietnu skatienu.

- Pie ciema ieejas manīta kustība.

Viņš paziņoja ģenerāļa cienīgā balsī.

- Pie ieejas? Viņam tiešām nav kauna? Viņš ir tik pārliecināts par sevi?!

Es biju sašutis. Ieiet ciemā pa galveno ieeju, kā tādam vadonim! Nekā nebija!

- Varbūt tā ir diversija?

Klusi ieminējās Rumī. Viņas seja joprojām bija nolaista, slēpjot sārtos vaigus.

- Jā, tā varētu būt. Liec visiem būt modriem.

Es pagriezos pret Ignisu. Viņš pamāja un aizskrēja prom. Mēs palikām vieni. Klusums pārņēma zemi kā migla. Jebkāda skaņa, pat elpa, skaļi atbalsojās dziļi krēslainajā ciemā un mežā tam blakus.

- Noktis, par to, kas notika...

- Kuš!

- Ko?

Viņa izklausījās dusmīga bet es īsti neklausījos. Meža dzīlēs kaut kas kustējās. To es dzirdēju skaidrāk par skaidru.

- Kuš..

Es atkārtoju jau čukstus. Viņa taisījās atbildēt, bet apklusa, jo skaņa, jau skaļāk, atskanēja tuvāk.


Mēness zēnsWhere stories live. Discover now