Mēness zēns

Rīmū un Rumī

Dente piecēlās un Stella aizslēpās aiz viņa muguras.

Man sāpēja. Emocionāli. Es biju dusmīgs, joprojām nobijies, samulsis un noguris. Noguris no šīm sāpēm.

Es aizvēru muti, jo vairs nespēju rast vārdus. Es ievilku saraustītu elpu un pagriezies izskrēju pa durvīm.

Atskatījies es redzēju mulsuma pilnas un apmākušās sejas.

Es nopūtos un turpināju skrējienu.

Man vajadzēja tikt pie Rīmū. Sapnis mani satrauca. Rīmū bija teikusi ka mirst. Un tā vēstule viņas rokā.... Man tas bija jāpārbauda.

Es klusi iekliedzos. Ārā bija diena. Nu protams. Es ātri ieskrēju mežā, lai kautcik patvertos. Sliktākais bija tas, ka man pat nebija džempera. Mugurā man bija tikai šorti.

Vajadzēs Rīmū paprasīt kādu smēri.

Jau drīz es nonācu pie Rīmū mājas, bet manas bažas tikai pastiprinājās. Visas puķes dārzā bija novītušas, dārza vārtiņi- vaļā. Es pieskrēju pie mājas durvīm un sirdij sitoties gribēju vērt tās vaļā, bet tās atvērās manā vietā, un pa tām iznāca raudoša meitene. Tā bija Rīmū mazmeita.

- Rumī?
- Ak, Noktis!

Rumī iekrita manos apskāvienos bet es iestenējos, jo apdedzinātā āda sāpēja.

- Vai! Nāc iekšā!

Viņa pamanīja manas sāpes un ienira mājā. Iekšā bija tumšāks nekā parasti.

- Noktis, man tev jāpaziņo sliktas ziņas. Rīmū ir... Mirusi.

Viņa atkal sāka šņukstēt un spieda pie deguna mutautiņu. Rumī es pazinu gandrīz tik pat labi, cik Rīmū. Viņa mācās manā klasē un ir viena no labākajām. Viņa parasti bija klusa un kautrīga, es biju viņu saticis savās ciemošanās reizēs pie Rīmū, tāpēc tagad šādas emocijas mani pārsteidza.

-Tātad viņa...tiešām ir mirusi.

Es izdvesu vēl īsti nesaprotot, ko pateicu.

- Ko tu ar to domā?
Rumī paskatījās uz mani saraukusi uzacis.

- Es šodien sapņoju. Sapnī Rīmū teica, ka mirst. Viņai rokā bija aploksne. Vai tu neko neredzēji?
- Nē. Es tikai ieraudzīju viņu un...
Nāc, apskaties pats.

Viņa pamāja ar roku uz kādām durvīm. Es lēnām piegāju tām klāt un pavēru tās.

Istabas kaktā, gultā gulēja Rīmū. Pa gultu pletās melns asins pleķis. Es apspiedu nelabuma sajūtu vēderā un iegāju dziļāk istabā. Es pacēlu segu. Rīmū vēderā bija iedurts duncis. Sudraba duncis.

Es novērsu acis no dunča un pievērsos Rīmū rokām. Tās bija tukšas. Es nolaidu segu un pārskatīju istabu. Kur viņa varēja noslēpt aploksni?

Istabā nekā nebija. Tikai gulta un mazs balts naktsskapītis. Es atvēru naktsskapīša atvilkni. Iekšā atradās brilles, adatas, diegi un dažādi citi sīkumi. Palika pēdējā atvilkne. Arī tā bija tukša.

Nevar būt, ka es esmu kļūdījies. Ja piepildījās Rīmū nāve, tas nozīmē, ka arī aploksne ir īsta. Es centos nedomāt, par pārējām lietām sapnī.

Es vēlreiz apskatīju istabu un mans skatiens apstājās pie gultas. Bet es taču biju visu apskatījis. Bet varbūt tomēr ne? Es to ieraudzīju. Mazu, zilu stūrīti, kas rēgojās no Rīmū spilvena apakšas.

Es izvilku aploksni un atgriezos istabā pie Rumī. Viņa skatījās uz mani zaļām ieplestām acīm.

- Ko tu gaidi? Atver!
Viņa mudināja.
- Paga...

Es apskatīju aploksni. Varbūt tā nemaz nebija man?

Es apgriezu to otrādāk. Tur bija kautkas rakstīts. Taču rokraksts bija mazs un ķeburains. Mana redze nebija no izcilākajām, taču es zināju, kam bija.

Es pasniedzu aploksni Rumī.
- Vai vari izlasīt?
Viņa paņēma aploksni un pamāja ar galvu.

- Maniem mīļajiem: N&R
Viņa lasīja.
- Viss?
Viņa pamāja ar galvu.

Brīdi viņa sastingusi domāja bet tad pagriezās pret mani.

- N&R. Tas nozīmē Noktis un Rumī vai ne? Viņas dārgajiem. Tu viņai biji ļoti svarīgs.
- Tad taisam vaļā.
- Pagaidi! Mums jāapstrādā tavas brūces. Tu zini- tās var iekaist.

Es apskatīju sevi. Viņai bija taisnība. Uz brūcēm jau sāka veidoties čūla.

Mēs uzgājām uz ziežu istabu un Rumī apstrādāja manas brūces ar zilu, dedzinošu smēri.

- Pacieties!
Viņa teica, kad es kārtējo reizi sāpēs ieņurdējos.

- Rumī? Kā tu domā, kas to izdarīja?
Es piepešu jūtu dzīts iejautājos. Rumī roka sastinga pusceļā uz manu plecu.

- Es nezinu.
Viņa atbildēja un turpināja iesākto. Viņai, tāpat kā viņas vecmāmiņai šis arods padevās.

- Ko tu darīsi tālāk?
- Pateikšu to Prokam.

Proks bija mūsu klana vadonis. Plecīgs un gudrs vīrs, taču ne pārāk laipns.

Kad Rumī pabeidza mēs nolēmām atvērt aploksni. Es trīcošām rokām izņēmu lapu no zilās aploksnes un atlocīju to.
Un sāku skaļi lasīt:

Mani mīļie,
Rumī un Noktis,
Es jums uzticu šo noslēpumu:
Pirms daudziem simtiem gadu kāds zēns noslēdza līgumu ar velnu. Zēns gribēja būt nemirstīgs. Taču kopā ar laimi nāca arī lāsts. Radās vampīri. Zēns auga un sarakstīja grāmatu. Grāmatu par vampīru noslēpumiem un maģiju. Šī grāmata var iznīcināt un radīt.
Tā var mainīt vampīrus.
Zēns noslēpa grāmatu alās zem lielā sasaluma.
Šis zēns bija mans vectēvs. Jums jāvērš viss par labu.

Noktis, tu esi mēness zēns, kā jau biju teikusi. Tu spēj staigāt ēnās. Tu domā parezi- atrodi grāmatu
Magna nox.
Tā palīdzēs.
Arī tavi draugi ceļā noderēs.

Rumī, tu esi pusnakts vērpēja. Pārējo pateiks grāmata.

Jūs nedrīkstat to teikt vecākiem. Jums jādodas ceļā vieniem. Neuzticaties nevienam. Slēpiet zīmes. Dzīvojiet ēnās.

Atrodiet grāmatu, noņemiet lāstu.
Jūs esat vampīru nākotne.

Rīmū vectēvs? Bet...bet mums teica, ka vampīrus, kā savus kalpus radījis haosa dievs Hīso.

Es salocīju vēstuli un ieliku šortu kabatā.

- Mums jāatrod tā grāmata!
Iesaucās Rumī.
- Es nepievilšu.
Teicu skatoties viņas acīs.

- Nutad ko mēs gaidām? Marš uz mājām!
- Bet es nevaru iet uz mājām...
Es lēni atskārtu patiesību.

- Tad tev jāiemācās staigāt ēnās.
- Rumī, tu saproti, par ko tu runā?!
- Jā! Tur rakstīts, ka tu to proti.
- Kā es varētu staigāt ēnās ko?
Es taču nevaru vienkārši....

Es attapos pustumā. Es joprojām biju istabā, bet viss bija lēns. Rumī lēnām iepleta acis un pavēra muti. Es paspēru soli un viss atkal bija pa vecam.

- Wow.
Rumī izdvesa.

Es paskatījos sev aiz muguras. Kā nu ne, skapja ēna. Un lēnām man radās plāns....