Mēness zēns

Brāļu Attiecības

- Tā nav tava vaina Noktis.
- Jā, viss ir labi.

Es pasmaidīju un aizgāju apsēsties savā gultā.

- Ko mēs darīsim ar Ignisu?

- Es domāju, dodamies viņam līdz. Viņam taisnība, vieni mēs to diezin vai paveiksim. Bet tomēr ar Ignisu jābūt uzmanīgiem.

- Labi. Tad darām tā. Tagad mums jāpaguļ. Rīt es visu noskaidrošu.

Es teicu un tasījos līst zem segas.

- Noktis, viss labi?

Es saminstinājos un pagriezies atbildēju.
- Jā. Esmu noguris.

Dente pamāja ar galvu un izslēdza gaismu. Kamēr draugi jau grima sapņu valstībā es pārdomāju Rīmū vārdus.

Toreiz vēstulē viņa rakstīja:
" Tu esi Mēness zēns. Tu spēj staigāt ēnās. Atrodi grāmatu. Slēpiet zīmes. Dzīvojiet ēnās. "

Es esmu Mēness zēns. Man nevajag pagātni. Nevajag.

Atvēru acis un pamazām sāku atcerēties vakardienas notikumus. Klusi izkāpu no gultas, lai neiztraucētu pārējos, izgāju ārā un aizgāju pie ugunskura. Tur, kā vakar sēdēja Igniss.

- Labrīt.
- Labrīt.

Slepus vērodams Ignisu atbildēju. Viņš izskatījās diezgan noguris.  Uguntiņa viņa acīs bija apslāpusi līdz mazām oglītēm.

Tikai tagad, nonācis viņam tuvāk, ievēroju, ka viņa acis ir gaišākas nekā palicis manā atmiņā. Vaigukauli nu bija vairāk izteikti, mati garāki, ausīs dīvaini melni riņķi, bet tas tāpat bija viņš. Mans brālis.

- Vai esat izlēmuši?

Viņš jautāja bez jebkādas sarkasma vai izsmiekla pazīmes balsī. Viņa galva bija noliekta, acis pievērstas nazim un koka gabalam, ko viņš greba.

- Jā, mēs dosimies tev līdz. Bet iziesim tiklīdz sajutīsim ko nelāgu.

- Vai kas noticis?

Pēc brīža es jautāju Ignisam. Viņš pārsteigts pavērsa skatienu pret mani.

- Tu jautā, vai man viss ir labi?

Viņš izspieda mazu smaidiņu. Es nedaudz atmaigu.

- Nu, mēs tomēr esam brāļi.

- Jāā.. Viss ir labi. Tikai esmu noguris. Un... Nedaudz uztraucies. Mani vajā pagātne.

- Laikam.. Saprotu kā tu jūties. Pēdējās dienas ir pagājušas līdzīgi.

Es teicu, mazliet apmulsis no pēkšņās atklātības un tuvuma sajūtas. Bija tik dīvaini Ignisa balsī atkal sadzirdēt agrāko noti.

Mēs sēdējām klusumā un es jutos labi. Tas nebija neveiklais, spriedzes pilnais klusums.

Es skatījos uz Ignisa rokām un man likās, viņš grib kaut ko teikt, taču tad tas zuda. Atnāca Stella. Viņa bez emocijām ienāca ugunskura lokā un apsēdās man blakus.

Dīvaini nopētījusi mūs abus, viņa sagrāva mūsu saikni. Iestājās tas neveiklais klusums.

- Nu, Igniss, ko esi pa šiem gadiem darījis?

Viņa sacīja ar acīm mezdama zibens šautras. Igniss skatījās viņas acīs, ar šķietami līdzīgu skatienu. Tas bija izaicinājums.

- Daudz ko Stella. Daudz ko.

- Ko tieši?

Izaicinājums bija pieņemts. Abi kaķi nostājās uzbrukuma pozīcijās. Igniss izdarīja savu gājienu.

- Esmu daudz domājis, daudz darījis. Šis ir tam pierādījums.

Viņš pamāja visapkārt. Uztraucies paskatījos uz Stellu. Neizskatījās, ka viņa padosies.

- Vai, tikai šo? Domāju, varenais Igniss pa 89 gadiem paspēs vairāk.

Viņa nevainīgi paplivināja skropstas, balsī iezagās sarkasms. Es sēdēju sastindzis, vērodams šo cirku.

Igniss savilka degunu un grasījās celties kājās, bet es piecēlos pirmais.

- Beidziet abi! Mēs grasāmies sadarboties nevis apriet viens otru!

Dusmīgi uz abiem paskatījies es apsēdos. Igniss turpināja grebt bet Stella neapmierināta vēroja mani caur pieri.