Mēness zēns

Pasaku Patiesība

Manā apziņā ielauzās skaļi būkšķi un kliedzieni. Acis atvērās un saprata- kaut kas nav labi.

Arī Dente bija pamodies un miegains vērās apkārt. Zeme trīcēja un telts šūpojās.

- Kas notiek?

Es uzrāvu bikses un vēl maikā izrāpos no telts. Apkārt skraidīja Ignisa pavadoņi bet viņš pats centās savaldīt lielu, neglītu zvēru.

Zvērs bija vairāk kā divus metrus garš, līdzīgs lāča un mežacūkas krustojumam. Tādu es vēl nekad nebiju redzējis. Likdams lietā asos ilkņus nezvērs atsita Ignisu prom un viņš nokrita zemē. Zvērs grasījās viņam klup virsū.

-Igniss!

Es iekliedzies metos pie brāļa. Uzkritu viņam virsū un mēs kūleņojām prom no zvēra. Tad nospindzēja bulta un nezvērs nokrita zemē. Pie viņa piesteidzās asā sieviete- barvede- un ar zobenu pārgrieza tam rīkli.

Es pieslējos kājās, uzvilkdams līdzi arī Ignisu. Viņš izskatījās mazliet apdullis.

Ignisa skatiens likās noskaidrojies. Ieraugot mani, viņa acis mazliet iepletās bet augums saspringa.

Jutu mums pievērstus skatienus.

- Nos paenitet.
Vadone pazemīgi noliekusi galvu teica Ignisam.

Viņš noklepojās, atkāpās no manis un pamāja vadonei.

- Liekas, esam iegājuši Trillas meža robežās.

Igniss zemā balsī teica.

Par Trillas mežu bija dzirdējis katrs, taču es domāju, ka tās ir tikai pasakas. Tās stāsta par mežu, kurš ir vienīgais dzīvības avots pirms lielā sasaluma. Stāsta, ka tajā mitinās visbriesmīgākie neradījumi. Tik bīstami, kā kokatrikss. Daudzās pasakās Trillas mežā pieminētas pilis ar nozagtām princesēm un bruņiniekiem, kas pārvar briesmas, lai viņas izglābtu.

Augošā nemierā mēs sapakojām mantas, nojaucām apmetni un devāmies tālāk.

Pat pēc ārienes Trillas mežš nelīdzinājās parastam mežam. Šeit koki bija resnāki un apsūnojuši, stāvot šeit gadu simtiem. Gaisā jautās vecuma un nostaļģijas smarža. Ik pa laikam no meža dzīlēm atskanēja kliedzieni, vai meža sirēnu dziesmas, vilinot savos slazdos.

Igniss aizliedza mums nokāpt no takas. Tas ir saprotami. Šo taku šeit iezīmējuši paši enģeļi. Aiz tās gaida briesmas, bet uz takas neviens neradījums nekāps. Brīnums, ka taka atļauj uz tās kāpt mums.

Ik pa brīdim netālu no takas parādījās kāds siluets. Mirdzēja gaismas. Kāds sauca.

Galvā sev visu laiku atkārtoju: "Tas nav īsts. Nenoej no takas. Nenoej no takas."

Vilinājums tiešām bija. Redzēju, ka arī Dente sakož zobus, atskanot valdzinošajai sirēnas dziesmai.

- Taisni uz priekšu.
Tad Stella viņam nikni uzrūca, uzmezdama skatienu arī man.

Tā mēs lēnām virzijāmies uz priekšu. Soli pa solim, ceļā uz lielo sasalumu.

Es staruji pagriezu galvu. Tur, no krūmiem atskanēja dīvaina čaboņa. Visi turpināja iet uz priekšu. Viņi neko nebija dzirdējuši. Lēnām es atsāku iet, bet dīvainā sajūta mani nepameta. Likās, ka mūs vēro. Un man vienmēr bija taisnība. Man vienmēr ir teikuši, ka mani instinkti ir labi attīstīti.

Arī šoreiz man bija taisnība. Čaboņa atkārtojās. Šoreiz tuvāk.

- Pagaidiet!
Es čukstus iesaucos. Pārējie apstājās, Rumī, kas gāja man aiz muguras, manī ieskrēja.

Es norādīju uz krūmiem, kur bija atskanējusi skaņa. Visi sastinga. Ignisa padotie pacēla ieročus kaujas gatavībā.

Tas bija tikai acumirklis. Atskanēja šņāciens un manā virzienā kaut kas lidoja.

Liels, spalvains, melns zirneklis uzbruka Ignisam un viņa padotajiem. No kokiem iznira vēl zirnekļi.

Baltais tīkls, kas lidoja manā virzienā palidoja man garām. Nākamais lidoja taisni virsū Rumī. Es metos viņai priekšā. Lipīgais tīkls mani sasēja. Es nevarēju pakustēties.

- Noktis!

Rumī iekliegusies taustīja savas kabatas, meklēdama nazi. Pametusi kabatas viņa centās plēst tīklu ar rokām bet tas bija pārāk stiprs.

Pēkšņi es tiku aizrauts prom no takas. Zirneklis vilka tīklu pie sevis.