Mēness zēns

Uguns Izkūst

- Pārnāc tumsas pusē! Kad tu ieraudzīsi tās spēku...

Geils iesita man un es nokritu uz zemes, manai galvai atsitoties pret akmeni. Es ieslīgu biezā tumsā.

Bija tāda sajūta, ka es peldētu. Locekļi likās viegli, es nejutu pilnīgi neko, tikai lielu spiedienu galvā. Tad es sāku dzirdēt balsis. Es itkā ar strauju kritienu nokritu uz zemes, mana elpa aizsitās, bet acis atšāvās vaļā.

Pirmajos brīžos mana sirds joņoja, elpa netika līdzi. Es gandrīz nespēju paelpot, acis šaudījās apkārt nesaprašanā.

- Viss ir labi, viss ir labi. Tikai elpo. Elpo.

Es ieraudzīju pazīstamu seju, kas mani manāmi nomierināja. Pārlaidu acis pāri istabai. Es... Atrados Rīmū mājā? Šī istaba tiešām līdzinājās viņas mājai.

- Rumī? Kas notiek? Kur mēs esam?

Mazliet atguvis elpu, es noprasīju.
Viņa paskatījās apkārt, itkā pirmo reizi redzot vietu, kur mēs esam.

- Mēs esam mājās. Mums vajadzēja tevi dabūt kaut kur, kur tev varētu palīdzēt. Rīmū dzīvo ciema malā, tāpēc esam šeit.

- Mums?

- Noktis... Igniss... Viņš atnāca. Viņš mani uzmeklēja. Miglā. Un mēs atradām tevi. Tu biji smagi cietis.

Viņa ar mazu smaidu uz lūpām sacīja. Tad viņš ienāca istabā. Viņa acis bija nolaistas, vairoties no mana skatiena. Es lēnām piecēlos sēdus. Joprojām nesapratu, kas notiek. Biju galīgi apjucis.

Igniss nostājās blakus gultai. Viņa rokas bija saņemtas kopā, pirksti braucīja cits citu. Viņš bija satraukts.

Es pavēru muti, lai atvainotos, vai teiktu vismaz kaut ko, bet viņš pasteidzās pirmais.

- Noktis, piedod. Es nezinu, kas man bija noticis. Vara bija man aizmiglojusi acis. Tu darīji pareizi. Un... Tas laikam ir mans sods. Es visu atceros. Tu neizdzēsi manu atmiņu. Man ir... Kauns par savu rīcību. Kā es izturējos pret tevi un... Vecākiem... Visu klanu. Piedod. Lūdzu, lūdzu, piedod.

Ignisa acīs bija asaras. Viņš beidzot pacēla skatienu, kurā es redzēju nožēlu. Tīru, neviltotu nožēlu. Es sēdēju, joprojām pavēris muti. Es nezināju, ko teikt.

- Igniss... Tev nav jāatvainojas. Piedod man.

Tad Igniss izdarīja ko tādu, ko es nekad nedomāju, ka viņš darīs. Viņš pienāca un mani apskāva. Tas bija īsts, neviltots, mīlestības pilns apskāvieniens.

Drīz viņš atrāvās un nostājās taisni, kā biju ieradis viņu redzēt.

- Es... Atstāšu jūs divatā.

Igniss smaidot izgāja no telpas. Rumī, kas bija stāvējusi nostāk, apsēdās uz gultas malas. Viņa bija pārģērbusies un nomazgājusies. Viņa bija skaista.

- Es pārsiešu brūces, labi?

Es pamāju ar galvu. Viņa pavilka nost segu un es ieraudzīju pārsieto sānu. Apsējs bija piesūcies asinīm.

- Tam tikai jāsadzīst un viss būs labi.

Viņa paņēma slapju drānu un maigi pārlaida pāri brūcei. Tā iedegās sāpēs un es mazliet sarāvos.

- Kuš, viss ir labi.

Viņa pasmaidīja. Es iesmējos, bet pārtraucu dēļ asajām sāpēm. Viņa nopētija mani, tad turpināja darbu. Vēlāk viņa uzklāja ziedi. Viņas pirksti viegli un maigi slīdēja pār manu ādu. Es nodrebēju. Viņa iesmējās.

Viņa pabeidza darbu un atkal apsēdās un gultas.

- Man prieks, ka tev viss ir labi.

Rumī uzsmaidīja.

- Tu esi jauks. Tagad atpūties. Tu vēl nedrīksti celties.

- Bet ko man darīt, ja man paliks garlaicīgi?

- Paprasīšu Ignisam tevi pieskatīt.

Mēs abi smaidījām, tas jau sāka palikt par joku.

- Ja man pietrūks tevis?

Šoreiz es to sacīju nopietni, taču atstāju sejā agrāko smaidu. Viņas acīs iezibējās dīvaina dzirkstelīte.

- Es vēlāk atnākšu.

Viņa tikai pateica un izgāja ārā. Viņa bija prom, bet es joprojām redzēju viņas seju. Tumšos matus un acis...

Prātā joņoja dažādas domas. Es atlaidos gultā un aizvēru acis.