Mēness zēns

Zirnekļa Dāvana

Šodien ir tā diena. Šodien es iešu prom. Bet es gribētu palikt. Mani plosa divējādas jūtas. No vienas puses ir Jūnas teiktais un draugi, no otras- Kīto un lielā ziņkāre. Bet nē, es došos prom.

Piecēlos no savas salmu gultas, kuru Kīto man bija sarūpējis vakar un klusi izgāju no istabas. Zināju, ka Kīto istaba atrodas netālu un tāpēc viņš visu dzird, bet uzmanīšanās man dod savādu mieru.

- Jau dodies prom?

Vīlies es pagriezos. Man pretī raudzījās četras acis. Bet... Tas nebija Kīto. Šīs acis spīdēja zilas kā upe.

- Jūna?
- Jā, muļķīt! Nāc, mums jāpasteidzas.

Jūna ātrā solī veda mani cauri alu mezgliem. Nezināju, kā viņa cer tikt garām Kīto. Turpinājām iet. Un te nu tā bija...

Cauri alas pustumsai spīdēja balta dienasgaisma. Kā naktstauriņš es tiecos pēc tās, kad mūs apturēja stingra, nosodoša balss.

- Jūna! Vai pavadi mūsu ciemiņu? Es teicu, ka izdarīšu to pats.

Mēs sastingām. Jūnas acis bija aizvērtas. Es redzēju, cik ļoti viņai riebjas šī balss.

- Izmet mušu. Izmet mušu! Izmet mušu!

Viņa nočukstēja un atvērusi acis uzlika sejā smaidu.

- Kīto! Nezināju, ka būsi tik agri augšā. Mazais bija apmaldījies, tāpēc nolēmu viņu pavadīt.

- Jā, kāds bija sajaucis manu vakariņu porciju. Tu vari iet, es izvadīšu ciemiņu!

Abu zirnekļu sejās bija skaidri lasāma nepatika. Bet viņi brālis un māsa! Jā. Un kas esam mēs ar Ignisu?

Jūna negribīgi piekāpās vadonim un lēni slāja prom. Es paliku viens ar Kīto. Viņš pienāca man tuvāk.

- Tātad esi izlēmis doties? Labi. Paņem tikai šo! Piemiņai.

Kīto man pasniedza piespraudi mušas izskatā. Nedomājot paņēmu to un ieliku apmetņa kabatā. Kīto pamāju uz izeju un es laimīgs devos ārā.

- Seko upei un tu atradīsi draugus!

Mani pavadīja viņa balss. Es aizvēru acis, sargājoties no spilgtās gaismas. Es esmu ārā! Esmu ārā! Atvēru acis un no jauna atklāju spoži zaļo, zilo, brūno... Cik skaistas krāsas! Ko gan var nodarīt divas dienas pazemē.

Es piegāju pie spožās, čalojošās upes. Brīdi raudzījos tās plūdumā.

"Seko upei un tu atradīsi draugus."

Tad man galvā burtiksi iesita Jūnas balss. "izmet mušu! Izmet mušu!"

Izmet mušu. Ko tas nozīmē? Es izņēmu no kabatas mazo piespraudi un aplūkoju to. Tā bija mušas veidolā. Bet kāpēc tā jāizmet? Es diezgan ilgi stāvēju un pētīju viņu, līdz beidzot ieraudzīju sarkani mirgojošo gaismu.

Es neesmu stulbs. Radars. Izsekošanas ierīce.

Riebumā es iemetu piedpraudi upē. Padies Jūna!

Tad lūk, kāds bija Kīto plāns. Tāpēc viņš ļāva man iet. Lai atrastu grāmatu un vērstu visu par labu sev. Briesmonis.

Es pagriezos pret upi un uzsāku ceļu.
Iešana bez mugursomas bija vieglāka. Manējā bija palikusi pie Rumī, kad viņa centās mani noturēt.

Es sekoju upei un drīz ieraudzīju pazīstamo taku. Atradu par tīkla paliekas. Turpināju iet uz priekšu pa taku.

Nez kapēc šoreiz mani pavadīja klusums. Varbūt tas bija cits Trillas meža iemītnieks, kurš cenšas iekļūt manā prātā? Vai varbūt iedzīt mani izmisumā?

Biju aizdomājies un nepamanīju, kā mežā iezogas nakts. Ēnas kļuva garākas, no paslēptuvēm izlīda jāņtārpiņi... Viss kļuva skaļāks. Kaut kur brīkšķēja zari, ūjināja pūce, skanēja senas mūzikas taktis...

Es ieniru ēnā, lai paslēptos. Turpināju lēnām iet. Satumsa arvien vairāk. Krēslu sāka pārņemt tumsa. Īsta tumsa. Sveša un melna. Nejauka.

Gribēju jau padoties un palikt gulēt uz takas, bet ieraudzīju mazu dejojošu liesmu. Tā bija zila. Malduguns.

Es nespēju pretoties viņas dejai. Tā sauca mani nost no takas, mežā. Es zināju, ka citreiz tās ir labsirdīgas un parāda ceļu cauri, bet dažreiz tās ir ļaunas. Tās var arī ievest dūksnājā.

Es sekoju maldugunij mežā. Parādījās arī citas. Tās sauca un dejoja man apkārt. Es sekoju.

Tās kļuva ātrākas. Mirgoja man priekšā un apkārt. Es izbijies joprojām sekoju. Man vairs tik ļoti nepatika šī ideja.

Pēkšņi maldugunis nozuda. Palika tikai viena. Tā iekliedzās. Skaņa lika ausīm sarauties. Metos tai pakaļ, bet tā pazuda. Apakšā pamata nebija. Es ripoju lejup pa kalnu. Pirms paguvu iekliegties, vēl dzirdēju malduguns smieklus.

Beidzu ripot un paliku ar seju zemē. Jutu, ka esmu sasitis kāju.

Tad man apkārt atskanēja kliedzieni un čuksti. Es pacēlu galvu, lai sastaptos ar nejaukajām maldugunīm, bet tā vietā ieraudzīju Stellas smaidošo seju.

- Ei, tas ir Noktis!

Viņa nometās man līdzās un cieši apskāva. Es jutos patiesi laimīgs.