Mēness zēns

Atklātā dvēsele

  Es jau biju gatavs aiziet. Es jau redzēju tur tālumā gaismu. Bet nē. Liktenim labpatikās ar mani vēl paspēlēties.

  Es nesajutu salto asmeni.

Es tikai dzirdēju vēja šalkas, ugunskura sprakšķēšanu un... Pārsteiguma elsas.

  Es lēnām atvēru aizžmiegtās acis un pats jutos pārsteigts, skatīdamies uz tik pat apmulsušajiem vampīriem.

  Kāpēc es nebiju miris?

Es pakustināju kaklu un sapratu, ka varu to izvilkt no asmens cietuma laukā.

  Es iztaisnojos un paraudzījos apkārt. Gandrīz visu bija apņēmusi tumsa, izņemot paaugstinājumu, uz kura stāvēju. To apspīdēja mēness gaisma.

  Giljotīnas asmens mirdzēja sudrabots, bet bende bija vispārsteigtākais. Viņš rāva virvi, kam bija jālemj mans liktenis vēl un vēl bet tā nekustējās no vietas. Vēl vairāk, izskatījās, ka no mēness gaismas izšaujas smalki pavedieni, kas tur virvi.

  Es izrāvos no apdulluma skavām un izmantoju vispārējo mulsumu, lai nolēktu no podesta un ieskrietu mežā.

Aiz muguras es dzirdēju skaļas klaigas, bet neapstājos. Es biju tik ļoti apjucis! Kas tur notika?!

   Es centos kustēties klusi, bet sausās sūnas zem mana svara nodevīgi krakšķēja. Gandrīz paskrēju garām kokam, pie kura biju atstājis draugus.

  Mani pārņēma baiļu vēsma. Ēnā neviena nebija. Kā viņi tika ārā?

Bet tad es kautko ieraudzīju. No ēnas gāja pēdas. Trīs sudraboti soļu pāri.
  Tie veda tālāk mežā. Es tiem sekoju.

Sekojot pēdām ainava mainījās. Palika mazāk koku, tie palika sīkāki. Akmeņu skaits sāka augt. Drīz tie bija katrā malā.

   Ejot mana kāja paslīdēja uz akmens un es gandrīz novēlos lejup pa krauju. Piecēlos un meklēju pēdas bet tās bija pazudušas, atstājot mani neziņas tumsā.

Es palūkojos apkārt. Akmeņains lauks un krauja. Kur gan viņi varētu iet? Tad es ieraudzīju šauru taku, kas veda lejup gar krauju. Tā, kā nekā labāka nebija, sāku pa to iet.

   Taka bija diezgan stāva, man nācās līst gandrīz četrāpus. Jau sāku apšaubīt savu ideju, kad mana asā dzirde saklausīja balsis.

- Es tev vēlreiz saku- viņš ir miris!
- Tā nevar būt!
- Es pats to redzēju! Viņš ielika tajā galvu!

   Pirmais runātājs bija manāmi aizkaitināts, bet otrais- tuvu izmisumam.

Tad es saklausīju raudas. Runātāji izklausījās pēc Dentes un Rumī, bet nebiju drošs. Skaņa šeit palika kropla, dēļ kraujas.

  Es uzmanīgi likdams soļus nonācu līdz takas galam. Runātāju balsis skanēja tieši aiz kraujas pagrieziena.

  Ēnas šeit nebija, tāpēc man nebija kur patverties. Jācer, ka tie tiešām ir viņi. Es lēnām palūrēju pār malu. Jā! Tie bija viņi!

Dente sēdēja atspiedies pret akmeni, viņa klēpī gulēja Stella, bet Rumī attālāk uzgriezusi muguru Dentem centās valdīt asaras.

  Abi izskatījās satriekti. Vai dēļ manis?

Es spēru soli laukā no kraujas takas. Viņiem bija mani jāierauga. Bet viņi neredzēja.

- Dente? Rumī? Stella?
Es klusi vaicāju.

Abi strīdnieki pacēla galvas. Dentes acis iepletās, bet Rumī metās man klāt. Viņa mani apķēra un uzspieda uz pieres neveiklu, ātru buču.

- Es zināju, ka neesi miris!
Viņa sauca manā apskāvienā.
- Gandrīz biju. Es nesaprotu, kas notika.

Kļuvu nopietns. Rumī pacēla acis un ieraudzīdama manu seju, likās izbijusies.

- Kas notika?
Viņa strupi vaicāja.
 

Es aizgāju līdz Dentem un Stellai.
 
- Man prieks tevi redzēt vecais.
- Man tevi arī.
Dente draudzīgi paspieda manu plecu un uzsmaidīja.

- Kā ar Stellu?
Es pievērsos Rumī.

- Viņai viss būs labi. Tikai jāpaguļ. Tagad izstāsti savu stāstu. Visu no sākuma līdz galam. Es domāju- no paša sākuma. Tevi kautkas nomāc.

Es apsēdos uz smilšainās zemes un aizvēru acis. Es apkopoju domas un debesīm lēnām krāsojoties rozīgos toņos, atklāju viņiem savu sirdi.

  - Viss sākās no manas desmitās dzimšanas dienas. Es to neatceros. Neatceros ne torti, ne draugu balsis. Vecāki ar mani par to nerunā. Ir vēl dažas dienas manā dzīvē, ko neatceros. Es meklēju atbildes pie Rīmū, bet viņa runāja mīklās, ko nesapratu. Un tagad nav vairs pat mīklu. Šonakt briesmonis, par ko kļuvis ir Geils teica, ka mēs abi- es un viņš esam nakts bērni, ka abi esam vienādi. Viņš aicināja mani pievienoties viņam. Es sapratu, ka daļēji esmu egoists, grāmatu meklēju tikai savu atbilžu dēļ. Es visu dzīvi esmu bijis atstumtais. Svešais, starp savējiem. Kāpēc? Kas notika manā pagātnē? Vai es esmu briesmonis? Vai mana dvēsele nes tumsu? Vai bālās acis met zibeņus?

Es nevēlējos vērt acis vaļā. Es baidījos, ka sākšu...raudāt. Es piespiedu plaukstas sakarsušajai sejai, kuras vaigi vis drīzāk krāsojās sārti.

  Es jutu kādu roku apķerot manus plecus. Manu kaklu kutināja silta elpa.

- Mēs būsim tev līdzās.
Šie vārdi- tik īsi, tik vienkārši, bet tomēr- tik svarīgi.