Mēness zēns

Spītniece

- Nē, Stella, paklausies manī! Ja neviens neko nezinās, sāksies nemieri, varbūt karš. Kādam tas ir jādara. Tā, kā es šo ievārīju, es to izstrēbšu. Tu zini, ka esmu spītīgs un tu neizmainīsi manu viedokli. Bet tu- dodies mājās. Man vajadzēs ziņotāju.

Es biju sakrustojis rokas un nostājies Stellas priekšā. Viņa, sakniebusi lūpas, skatījās pretī. Viņa zināja, ka man ir taisnība.

- Bet es iešu tev līdzi!

Rumī iesucās. Es pagriezos pret viņu. Arī viņa sakrustoja rokas, izrādot savu neapmierinātību un spītību.

- Rīmū atstāja ziņu mums abiem. Es esmu pusnakts vērpēja bet tu- mēness zēns. Mums jāturas kopā un tādēļ es iešu tev līdzi.

- Vienatnē es būšu ātrāks.

Es caur sakostiem zobiem noteicu. Tagad cīņa risinājās tikai starp mums diviem. Nekam citam vairs nebija nozīmes.

- Vienatnē tu iekulsies nepatikšanās ātrāk.

- Es negribu lai tu ciet.

Nu jau es vairāk lūdzos. Viņa stāvēja kā stāvējusi.

- Es necietīšu.

- Man nevajag aukli.

- Tev vajag liecinieku.

Es biju dusmīgs. Kādēļ viņa nevarēja iet mājās kopā ar Stellu un Denti?

Man vairs nebija ko teikt. Es pagriezos prom no viņiem visiem un paliku stāvam.

Dzirdēju kā aiziet Dente un Stella. Tad Rumī pienāca man klāt un no mugurpuses aplika rokas man ap kaklu. Viņa piespieda pieri man pie muguras un čukstēja-

- Es zinu, ka tu negribi, lai kāds ciestu, bet man ir jāiet tev līdzi. Tas ir mans liktenis. Viens tu netiksi galā, tu tikai negribi to atzīt. Bez tam, es būšu kopā ar visspējīgāko vampīru pasaulē. Man nekas nenotiks.

Viņa maigi pagrieza mani pret sevi. Es ļāvos un stāvēju nodūris galvu. Kad ieskatījos viņai acīs, viņa smaidīja. Es arī pasmaidīju un pamāju ar galvu.

- Vai uztaisīsi man miglas zaķīti?

Pēc brīža Rumī acis iedzirkstījās. Es iesmējos un atbildēju apstiprinoši.

Šai meitenei piemīt nāvīgas pārliecināšanas spējas. Man tas patīk. Viņa ir tikpat spītīga cik es.

Es vēroju kā Rumī spēlējas ar bālo zaķēnu līdz atgriezās Stella un Dente.

- Dente, vai es varu aplūkot karti?

Viņš pamāja ar galvu un iedeva man salocītu papīra gabalu. Es to attinu un kārtīgi apskatīju.

Netālu no mums atrodas mazs ciems. Ļoti labi, mēs varēsim sapirkt krājumus. Ja mēs iesim pa labi no ciema, pēc dažu dienu gājuma mēs nokļūsim Hillā. Tur atrodas Vampīru Padome. Starptautiskajā vampīru pilsētā.

Es uzsitu ar pirkstu pa mazo ciemu kartē.

- Tur mūsu ceļi šķirsies. Es ar Rumī iešu uz Hillu, bet tu, Dente ar Stellu dosies atpakaļ uz mājām. Centieties izvairīties no Geila klana robežām. Katru dienu Stella man ziņos kā jums iet. Kad būsiet mājās, nerādieties acīs Serinam vai viņa puišiem. Visiem viss skaidrs?

Visi pamāja ar galvu. Mēs sapakojāmies un sākām savu ceļu uz mazo ciematu.

Es domāju par Ignisu. Viņam jau vajadzētu būt nomodā. Vai es izvēlējos pareizos vārdus vēstulē, kuru viņam atstāju? Vai viņš man piedos? Vai viņš joprojām būs ļauns?

Neuztraucies par to, ko nevari mainīt.

Tā vienmēr teica mans tētis. Pie tā es arī paliku.

Jau pirms stundas ieradāmies mazajā ciematā. Ironiski, tā nosaukums ir Mazais Caurums. Par to mēs bijām smējušies veselu minūti.

Nopirkām visu vajadzīgo ceļam. Tā, kā ziemu vairs negaidam, mēs pārdevām jakas un zābakus, iegūstot prāvu naudas summu.

Stella pēc mazas kaulēšanās dabūja man un Rumī labu vietu ratos uz Hillu.

- Esiet uzmanīgi ceļā un atcerieties visu, ko es jums teicu...

- Noktis, man vairāk jāuztraucas par tevi. Tu esi tas, kas parasti iekuļas nepatikšanās un kuru mēģina nolaupīt.

Stella maigi teica. Tad viņa mani apskāva.

- Pieskati viņu, Rumī. Es uz tevi paļaujos.

Dente piegāja pie Rumī un kaut ko viņai iečusktēja ausī. Viņa pamāja. Tad Dente apskāva mani un teica, ka apciemos manus vecākus, kad būs mājās. Tad mēs iekāpām ratos.

Es vēroju kā Stella un Dente pārvēršas mazos punktiņos ceļa malā.

Es tikai cerēju, ka viss izdosies un nekādu pārsteigumu vairs ceļā nebūs.

Bet vai es varēju uz to cerēt?