Mēness zēns

Dāvana

- Hei.. Viss labi? Piedod, to nevarēja nedzirdēt.

- Viss.. Viss.. Nav labi.

- Ai, Noktis! Nevajag tā.

Rumī ieraudzījusi manu seju teica. Viņas seja savilkās raizēs un pirksti maigi pārslīdēja pār maniem vaigiem.

- Viss būs labi.

Viņa man uzsmaidīja. Es sažņaudzu plaukstā koka figūriņu. Asās šķautnes sāpīgi dūrās plaukstās. To pamanījusi Rumī maigi atvēra manu plaukstu.

Viņa aplūkoja mazo figūriņu, kas nu jau kļuvusi man mīļa. Es skatījos uz viņu un centos elpot mierīgi.

- Tu.. Dzirdēji, ko viņš teica.. Vai ne?

Viņa paskatījās uz mani un līdzjūtīgi uzsmaidīja.

- Jā.

- Kāpēc?

Brīdi viņa neatbildēja. Tikai raudzījās man acīs, itkā meklējot atbildi.

- Redzi, Noktis, viņš teica, viņam bail. Bail, ka viņš visu atkal sabojās. Es nedomāju, ka šobrīd tu vari viņu pārliecināt par pretējo. Man žēl.

Viņa ielika man plaukstā figūriņu.

- Esi pacietīgs. Gan viss noskaidrosies.

Viņa brīdi turēja manas rokas savās mazajās plaukstās. Tad, atlaidusi rokas pavilka mani uz ciema pusi.

- Nāc, mums laiks iet.

Rumī mani veda atpakaļ uz mūsu māju, kur mūs jau gaidīja Stella un Dente.

Kad mēs ienācām Dente man un Rumī iedeva katram spilvenu. Pēkšņi Stella metās uz priekšu un trieca man sejā spilvenu.

Es stāvēju, šokā sastindzis. Manā vietā rīkojās Rumī. Viņa, ar savu spilvenu mauca pa Stellas vēderu.

Atguvies es metu ar spilvenu Dentem, kurš pārsteigts novēlās zemē. No aizmugures man mugurā uzlēca Stella un ar viņu uz muguras es sāku cīnīties ar Rumī.

Mēs smējāmies un priecājāmies. Visa diena pagāja jautrībā.

Vakarā mēs sākām pārkrāmēt somas, kad izdzirdējām pie durvīm klauvējienu.

Stella aizgāja tās atvērt. Iekšā ienāca Igniss. Viņam rokās bija liels sainis mantu. Skatoties uz savām kurpēm viņš teica:
- Man likās, jums tie noderēs. Atvainojiet.

Viņš noteica un ielicis saini rokās Stellai izsteidzās ārā. Nogrozījis galvu es devos aplūkot saini.

Stella to nolika uz gultas un sāka tīt vaļā.

- Tie ir apmetņi! Un pie katra ir vārds. Izskatās, ka tie ir taisīti speciāli, katram individuāli.

Rumī ar apbrīnu teica. Mēs katrs atradām apmetni ar savu vārdu.

Man tika tumši pelēks apmetnis, kuru varēja aizpogāt kā mēteli. Tam bija milzīga kapuce un daudzas kabatas.

Stellai bija asinssarkans apmetnis, kura kapuce veidoja trīstūri. Man likās, tas viņai ļoti piestāvēja.

Dentes apmetnis bija spīdīgi melns. Nezinu, kādēļ tā. Vēl tas bija īsāks nekā mūsējie. Viņam tas sniedzās mazliet vairāk par ceļiem, kamēr mūsējie teju vilkās pa zemi.

Rumī apmetnis bija tumši zaļš un pieguļošāks nekā mans. Arī tam bija daudzas kabatas un standarta kapuce.

- Šeit ir vēl kas.
Ieteicās Stella. Es pagriezu galvu pret viņu. Rokās viņa turēja mazu, melnu kastīti.

- Šeit nekas nav rakstīts.

Viņa noteica, dodot to man. Aplūkojis kastīti secināju, ka nezinu, kā to atvērt. Bet rokas sajuta mazus grebumus. Pakustinājis kastīti neko nedzirdēju. Kas tas varētu būt?

- Ai, pagaidi, šeit ir papīrs!

Nodevu kastīti Dentem un paņēmu zīmīti.

-"Tu atvērsi to, kad pienāks laiks. Neprasi paskaidrojumus."

- Stulbs padoms. Neprasīt paskaidrojumus? Šim vajag simts paskaidrojumus!

Stella man pār plecu izlasījusi zīmīti iesaucās. Es cerīgi paskatījos uz Denti. Viņš papurinājis galvu atdeva man kastīti atpakaļ. Es aplūloju to vēlreiz un iebāzu apmetņa kabatā.

- Labi, laiks iet gulēt.

Rumī ieteicās. Mēs piekritām un ielīdām gultās. Tika izslēgta gaisma. Sapņi lēni lavījās klāt....