Mēness zēns

Vēlais Rīts

- Noktis!

Nobijies es pielēcu kājās un aizķēries aiz neredzama šķēršļa nokritu gar zemi.

Atskanēja meitenīgi smiekli un Rumī pasniedza man roku.

- Atvaino! Mēs esam aizgulējušies. Igniss nav tajā labākajā omā. Cenšos tevi pamodināt jau piecas minūtes.

Viņa pasniedza man drēbes. Nokaunējies es paķēru segu. Parādīties meitenei vienās apenēs. Kāds kauns.

- Saģērbies un nāc brokastīs!

Rumī nokliedzās iziedama no mājas. Es ātri apģērbu bikses un izgāju no mājas vēl velkot džemperi. Igniss tiešām nebija labā omā.

Zem acīm viņam vīdēja zili riņķi, mati bija izspūruši un savēlušies. Acīs uguns vietu aizņēma baiss aukstums.

Žigli apsēdos un sāku stūķēt iekšā brokastis. Likās pārējie jau bija pieraduši pie šīs īpašās zupas.

Paēduši mēs uzvilkām apmetņus, paņēmām somas un devāmies ceļā, lejup pa kalnu. Mūs pavadīja desmit labākie Ignisa karotāji un mežziņi.

Turpinājām ceļu pa meža ceļu, kuram cauri tecēja upe. Saule pēdējo reizi šodien krāsoja debesis sārtas.

Igniss soļoja pa priekšu kā zombijs. Es uztraucos par viņu. Vispār es uztraucos par visiem. Jo..? Jo varbūt esmu cilvēks? Varbūt vienkārši neesmu vampīrs? Kas to lai zin?

Es raiti gāju, manam apmetnim plīvojot. Nebiju ne īsti laimīgs, ne nelaimīgs. Karājos kaut kur pa vidu. Man blakām ir draugi un brālis. Man ir ceļš un mērķis. Man nav pagātnes bet tas nav svarīgi.

Pēc vairākām stundām mēs apmetāmies meža ielokā. Sākām taisīt apmetni. Tika iekurts ugunskurs un uzslietas teltis. Teltīs varēja gulēt pa divi, tāpēc es apmetos vienā teltī ar Denti, bet meitenes citā.

Pēc iekārtošanās mēs četri sasēdāmies ap ugunskuru, ievēroju, ka Igniss jau uzreiz ieslēdzās savā teltī. Pārējie komandas biedri vai nu asināja zobenus, vai darīja kādus citus darbus.

Drīz arī mēs gājām pie miera, jo Igniss bija pateicis, ka tā, kā tagad iesim pa mežu, iesim arī pa dienu.

Pirms aizmigšanas es vēl ievēroju Ignisa telts dzelteno gaismu. Interesanti, ko viņš dara?