Mēness zēns

Bailes Un Smiekli

Es pamodos pirmais. Uz manas nejutīgās rokas viņas galva. Viņas roka, aizlikta aiz viņas galvas, manos matos. Mana elpa viņas matos. Mana roka pār viņas vidukli.

Man atkal bija tā sajūta. Tā teica- Nelaid vaļā. Nelaid viņu vaļā.

Un es nelaidu. Gulēju acīm vaļā, nekustīgi raudzīdamies viņas tumšajos matos. Kā tumš medus, tie lija kā ūdenskritums pār viņas pieri un galvu...

Ak dievs.. Un ja nu Dentem taisnība? Ja nu man... Ja nu man viņa patīk? Nēē, es to nedrīkstu! Viņa ir mana draudzene! Tikai draudzene. Kā Stella un Dente.

Ievilku elpu un sajutu jasmīna smaržu. Un priežu. Viņas smaržu.

Viņa sakustējās. Piecēlās sēdus un paskatījās uz mani. Viņa smaidīja.

- Labrīt.
Viņa nožāvājās.
- Labrīt.
Es teicu smaidot.

Gaisma ausa un mēs apēdām pa vēl vienai konservu kārbai ar kartona garšu.

Klusēdami mēs devāmies ceļā uz Zoba smaili. Laiks, par laimi, turējās labs.

- Un ja nu mēs nesatiekam viņus uz smailes?

Rumī pēc krietna laika ieminējās. Es nenovērsu skatienu no sniega, lai manas acis nenodotu kā jūtos.

- Mēs satiksim. Nav jāuztraucās.

Viņa gribēja kaut ko teikt, bet klusēja. Es nopūtos un turpināju slāt jau mazliet drūmākā noskaņojumā.

Saule lēnām mainīja virzienu, mēs gājām. Līdz kalniem vairs nebija tālu, bet izskatās, ka mums būs jāpavada vēl viena nakts laukā.

Pārlaiduši nakti tāpat kā pagājušo, mēs atkal gājām. Jau drīz es sadrūmu vēl vairāk. Mēs nonācām pie kalniem. Drīz nokļūsim smailē. Drīz mans liktenis kļūs zināms. No tā es baidos visvairāk.

- Noktis...

Viņa iesāka, bet aprāvās. Rumī bija mēģinājusi iesākt sarunu jau kopš pamošanās, taču es nebiju labā omā. Viņa to redzēja. Viņa ir neatlaidīga.

- Noktis. Ko tu darīsi, ja viss nenotiks kā plānots? Ja grāmatā nebūs atbildes? Ja mēs to neatradīsim?

Es esmu pieradis tikt ar savām problēmām galā pats. Vienatnē.

Es uzrāvu galvā kapuci. Tik tālu uz acīm, cik varēju.

Jūtas man nebija svešas, ne kā vairumam vampīru, taču tik daudz, cik šajās nedēļās... Nekad.

Es ātri zaudēju savaldību. Ātri kļūstu emocionāls. Es neesmu vampīrs. Nejūtos kā tāds.

Rumī saņēma mani aiz rokas. Es mirklu sastingu, skatījos uz viņas sārto cimdu, bet tad izrāvu roku.

Viņa nepadevās. Paskrējusi uz priekšu, nostājās manā priekšā un norāvusi man kapuci satvēra manu seju savās mazajās plaukstās.

Es nodūru skatienu. Sirds sāka sisties straujāk, kad viņa pacēla manu zodu un es biju spiests ieskatīties viņas acīs.

Viņa mani uztrauca un nomierināja.

Tikai skatījās manās acīs. Viņa manās bālajās, es viņas tumši brūnajās. Drīz es sapratu, ka viņas acīs es meklēju sevi. Mans skatiens noskaidrojās, viņa pasmaidīja.

- Tev izdosies. Mums izdosies. Pat ja grāmatā nebūs atbildes, mēs dzīvosim kā dzīvojam. Bez asinīm. Labi? Tavi vecāki sapratīs.

- Es esmu iemesls viņu raizēm. Viņu.. Darbam. Esmu apsmiekls. Esmu...
- Mēness zēns.

Viņa stingri teica. Vēlreiz ieskatījusies man acīs, viņa uzspieda buču man uz pieres un pagriezusies gāja prom.

Mirkli stāvējis, samulsis, devos viņai pakaļ.

- Nav nozīmes tam, kas tu esi. Vampīrs, cilvēks, rūķis, pus vampīrs, ir nozīme tam, ko tu dari.

Viņa noteica, kad biju viņai blakus.

- Tu nevari izmainīt pagātni, bet vari izmainīt nākotni.

Viņa pēc brīža piebilda. Es klusēdams, nodūris galvu gāju viņai līdzi.

Ar asu kustību noslaucīju vaigu. Viņa pasniedzās pēc manas rokas un paspieda to. Un nelaida vaļā. Un es nelaidu vaļā.

Kāpt kļuva grūtāk. Gan dēļ spiediena, gan dēļ straujā ceļa augšup, gan dēļ kaklā kāpošā kamola.

Mēs abi elsām un jau bijām uz ceļiem. Es jutos slikti.

- Tu.. Izskaties.. Tāds bāls. Tev.. Viss labi?

Rumī teica, starp ieielpām. Es nogrozīju galvu.

- Man... Ir slikti.

Pateicis to, es aizstreipuļoju attālāk un nometos ceļos noliecis galvu. Brīdi elpoju, līdz mans ķermenis nomierinājās. Tad lēnām piecēlos un atgriezos pie Rumī. Viņa mani uzmanīgi vēroja.

- Viss labi? Nāc, atpūtīsimies pie tiem akmeņiem!

Viņa saņēma manu roku un veda sev līdzi. Mēs nometāmies sēdus blakus akmeņiem un smagi elpojām.

Dažas minūtes klusumā sēdējuši mēs saskatījāmies, un reizē piecēlāmies.

- Labi. Uz kuru pusi mums jāiet?

Es parādīju uz augšu, kur virs mums slējās liela ēna, trijstūra formā. Zoba smaile.

Rumī pamāja ar galvu, un sāka kāpt. Es sekoju.