Mēness zēns

cīņa klusumā

- Noktis!

Manu miegu iztraucēja skaļa, dusmīga balss. Es negribīgi atvēru plakstus. Tā bija Stella. Aiz viņas stāvēja redzami nokaunējies Dente un nostāk- Rumī.

- Nu tad beidzot! Tu esi mums parādā paskaidrojumus.

Es sāku masēt sāpošos deniņus un cēlos kājās.

- Ņjāā...
Es neskaidri noteicu cerēdams, ka tas meiteni apklusinās. Viņa apklusa. Es izmantoju mirkli, lai sakārtotu domas.

Stella jau atkal vēra vaļā muti bet es apklusināju viņu ar rokas mājienu. Apsēdos zemē un izņēmu no somas lapas un zīmuļus. Atradu celmu un uzliku papīru uz tā. Improvizēts galds!

Es sāku domāt. Laikam jāsāk ar paskaidrojumu.

- Tātad šī kā jūs zināt ir Rumī- Rīmū mazmeita. Un Rīmū ir....mirusi. Viņa atstāja mums vēstuli, kurā rakstīts, ka vampīrus netīši radījis Rīmū vectēvs, un ka viņš ir radījis arī grāmatu, kas var vampīrus apturēt. Grāmata atrodas alās zem lielā sasaluma. Mums tā jāatrod.

Bet Dente un Stella tikai stāvēja neticīgi verdamies manī. Stella sakrustoja rokas uz krūtīm.

- Man ļoti žēl par Rīmū, bet viņas vectēvs nevarēja radīt vampīrus. Un pat ja tā būtu taisnība mums nav kartes. Un mēs nedrīkstam pārkāpt likumus.

Viņas aukstasinīgais tonis nemaz neliecināja par žēlumu. Tāpat kā saltais skatiens- veltīts man.

Es skatījos uz viņu un gremdējos dziļajā atmiņu okeānā...

No mums visiem Stella ir visvampīriskākā. Tas, ka viņa atrodas mūsu pulkā ir sagadīšanās. Viņai nebija nekā, līdz mēs paņēmām viņu savā paspārnē.
 
  Viņa mūs iemīlēja un neļāvās laist vaļā. Bet viņai jau arī nebija lielas izvēles. Viņai bija viņas ģimene, kas nebija par meitu īpašā sajūsmā, viss atlikušais klans, kas izlikās viņu neredzam vai mēs-  vampīri/dīvaiņi/nepieņemtie. Mēs bijām viss, kas vampīrs nevarēja būt, bet tomēr bijām labāki.

  Mēs mīlējām, jutām līdz un atbalstījām Stellu, taču nespējām viņu mainīt. Viņa bija un palika vampīrs. Vampīrs bez būtiskām nepilnībām, vampīrs kas iederas un seko klana likumiem.

  Viņa pat nebija pieļāvusi nevienu kļūdu. Kā jau teicu- tas, ka viņa ir šeit ir tikai sakritība.

Bet viņa ir.
Un es esmu pateicīgs par to.

- Karte mums ir.
Es mierīgi izvilku no somas veco papīra gabalu.
- Taisnība, ka tas jau ir vecs, taču tā joprojām ir karte.

Stellas seja joprojām palika, kā bijusi- akmens cieta. Ar acs kaktiņu redzēju, kā Rumī piešauj roku priekšā mutei, kamēr Dentem tā atkārās gandrīz līdz zemei.

- Noktis, ko tu esi izdarījis?!
Viņš apstulbis skatījās uz papīru manā rokā.

- To, ko vajadzēja. Rīmū teica, ka draugi man ceļā noderēšot. Ja neesat gatavi, es varu iet viens. No jums neko neprasu. Lai atrastu to grāmatu, es esmu gatavs pārkāpt pat visbargākos vampīru un citus likumus. Esmu gatavs atdot savu dzīvību par to.

  Es nebiju dusmīgs vai vīlies savos draugos, jo es zināju- viss notiks tā, kā tam ir jānotiek.

  Rīmū bija jāmirst, lai es uzzinātu patiesību. Man- jāizcieš mokas, lai ieraudzītu visu citā gaismā. Mums katram ir liktenis. Citreiz tas savijas un pārklājas ar citiem, un mēs to nespējam ietekmēt.

Uz priekšu panāca Rumī un saņēma manu roku.
- Esmu gatava.

Stella joprojām stāvēja, kā ledus karaliene, bet Dentes neizlēmīgais skatiens klejoja šurpu turpu no manām acīm uz ciematu mums aiz mugurām.

Viņš vienmēr ir bijis uzticīgs man un saviem vecākiem. Viņš ir... Kā datoriķis cilvēku pasaulē. Visi uzskata viņu par garlaicīgu un klusu, bet tikai retais saprot viņa svarīgumu.

Šobrīd viņa milzu smadzenēs noritēja cīņa starp divām pasaulēm. Bet lai ko viņš izvēlētos- es nenosodīšu. Neesmu tiesīgs to darīt.

Dente vēl pēdējoreiz paskatījās uz ciemu un tad spēra soli uz manu pusi.

- Es piedalos.
Viņš teica. Un man bija prieks, ka es neredzēju viņa acīs nožēlu.

Stellas seja sāka lēnām šķobīties, viņas acis- pieplūst asarām. Ledus kusa atklājot skatam neaizsargātu puķi.

- Tu esi pirmais, kas liek man raudāt. Es sev nepiedotu, ja ļautu tev iet. Tā kā tava griba ir spēcīgāka par mani- es došos tev līdzi!

Viņa iesaucās un apkrita man ap kaklu. Es atvieglots viņu apskāvu.