Mēness zēns

Miglas Spēles

Es pamodos ar nogulētu roku. Rumī gulēja to apskāvusi. Es lēnām nocēlu viņas galvu un piecēlos kājās. Viņa kaut ko neskaidri nomurmināja un pagriezās.

Es pagriezos pret Denti un Stellu. Viņi abi gulēja kādu metru viens no otra.

Vismaz kāds var mierīgi gulēt. Nodomāju un iededzu no jauna ugunskuru, kurš jau bija izdzisis. Tad pagāju no tā tālāk un apsēdos zemē.

Sāku domāt par savu bērnību un manas rokas nemanot sāka kustēties. Es atkal mīciju mazo miglas pikuci, kā savā 10. Dzimšanas dienā. Uztaisīju mazu zaķīti un tas aizlēkšoja Rumī virzienā.

- Kāpēc tu neguli?

Drīz man blakus atskanēja klusa balss. Es pagriezos un pasmaidīju. Rumī, savilkusi sev apkārt segu, sēdēja netālu no manis un glaudīja rokās paņemto miglas zaķēnu.

- Patīk?

Es smaidot jautāju. Viņa paskatījās uz mazo zaķīti.

- Tas ir skaists.

Viņa piecēlās un apsēdās man blakus. Pēc brīža viņa piebilda :

-Man prieks, ka tu atkal smaidi.

- Vai tev ir auksti?

Es nožāvājos un jautāju viņai. Viņa papurināja galvu un uzlika to uz mana pleca.

- Tu man nogulēji roku.

Es teicu ar pārspīlētu aizvainojumu. Viņa iesmējās un nolēma spēlēt man līdzi. Viņa uzlika sejiņai raudulīgu izteiksmi.

- Tiešām? Es... Es negribēju! Piedod man lūdzu!

Mēs sākām smieties un tas pamodināja Stellu. Viņa jau grasījās teikt kaut ko, vai bļaut, bet laikam ieraudzīja, cik laimīgi esam.

Dente protams kā gulēja, tā gulēja krākdams. Mēs jau bijām papbrokastojuši, bet viņš vēl gulēja. Tad es izdomāju...

Tas man prasīja lielāku piepūli. Es no miglas uztaisīju lāča figūru. Tad  ieaudu tajā nakts tumsu un padarīju lāča kažoku melnu. Divas zvaigznes kalpoja par acīm. Šo visu laiku kamēr es darbojos mani cītīgi vēroja Rumī un Stella. Stella vairāk garlaikojās, bet varēja redzēt, ka Rumī tiešām skatās.

- Vai tas ir gatavs?

Rumī, lielām acīm mani vērojot, teica. Es pamāju ar galvu.

- Bet tas nekustas.

Viņa pieskārās lācim. Taisnība, vēl nekustās. Es pacēlu gaisā pirkstu, pievērzdams sev uzmanību. Divi pāri acu un smaidošas mutes raudzījās atpakaļ.

Es novietoju lāci pie Dentes sejas. Tad es tam pieskāros pie galvas un dziļi izelpoju. Atkāpos un lācis ierēcās.

Kolīdz atskanēja rēciens, es padarīju apkaimi mazliet miglainu. Tikai tik, lai Dente nobītos malziet vairāk, bet tā, lai mēs viņu redzētu.

Atskanēja kliedziens. Kliedza protams Dente, bet viņš izklausījās pēc meitenes. Es, Stella un Rumī sākām smieties. Ļāvu miglai izklīst un mēs varējām redzēt pārbijušos Denti un zemē guļošu lāča figūru.

Mēs smējāmies no visas sirds. No vēdera dobuma. Dente gan saprata mūsu joku un iesvilās ne pa jokam.

- Es takš sirdstrieku varēju dabūt! Komā iekrist!....

Bet mēs smējāmies. Drīz arī Dente nomierinājās un pasmējās ar mums.

Kamēr Dente ēda, mēs apspriedām, ko darīt tālāk.

- Grāmata ir pie mums, vampīri ir pārvērsti, kas vēl vajadzīgs?

Nevienam nebija atbildes. Manuprāt visi vienkārši bija noguruši no ceļa un jaunajiem iespaidiem, bailēm un gribēja pēc iespējas ātrāk tikt ierastajā dzīves ritmā atpakaļ mājās.

- Bet neviens jau nezinās kas notiek. Es domāju, ka kādam viņiem tas būtu jāpastāsta. Jūs varat doties mājās. Es došos uz vampīru padomi.

- Tu esi traks?!

Stella pielēca kājās un iesaucās. Viņas acis bija platas kā saulespuķes. Starp citu, arī tikpat dzeltenas.

- Tu nevari tā vienkārši aiziet pie Vampīru Padomes un teikt- Sveiki, es pārvērtu vampīrus ar maģiskas, varas pilnas grāmatas palīdzību un pārkāpu robežas, un dažus likumus... Tā tas nedarbojas, Noktis! Tevi sodīs, pakārs, sadedzinās! Un ja viņi atklās par tavām spējām, tas nav normāli... Tu.. Tu taču pilnīgi valdi pār nakti!