Mēness zēns

Nekas nav paliekošs

Pēc brīža es atvilku plaukstas no sejas. Rumī snauda uz mana pleca, Dente aizvēris acis dungoja, saule ausa, viss bija lieliski. Varētu pat teikt- ideāli. Ja vien....

  Ja vien....
Ja vien man būtu pagātne,
Ja vien mēs būtu mājās,
Ja vien mūs nevajātu Geils,
Ja vien es nebūtu es,
Ja vien Rīmū būtu dzīva,
Ja vien liktenis nebūtu lēmis šādi.

Es ļoti negribēju aizdzīt svētlaimes brīdi, bet mums bija jākustas, ja negribam kļūt par cepeti.

  Es viegli papurināju Rumī plecu un viņa ieņurdējās. Viņas plakstiņi graciozi notrīsēja un garās skropstas pavērās, gluži kā tauriņš saplivinot spārnus.

- Kas notiek?
Viņa žāvājoties jautāja.
- Mums jāiet.
Es smaidot atbildēju. Palīdzēju viņai piecelties un aizgāju līdz Dentem un Stellai.

  Stella joprojām gulēja. Miegā viņa izskatījās pēc mazas, neaizsargātas meitenes, bet viņai atverot acis, pieslēdzās klāt arī uguns.

Es sakrustoju rokas uz krūtīm un uzliku uz sejas smīnu.

- Drīz mūs sasniegs saule. Uz kurieni tālāk gudrīti?

Dente nosmīnēja un izņēma no somas karti.

- Jāpaspēj līdz tai arkai. Tad būsim drošībā.

  Viņš norādīja uz klintīm, kas veidoja tuneli, un atradās aptuveni četru kilometru attāumā. Jāiet būtu stunda. Mūsu gadījumā- stunda un puse.

- Nu ko puiši, mēģināsim.

Rumī smīnēja un uzlika plecos somu.

- Viņa nebūs iešanas kārtībā. Kādam būs jānes.

Viņa ar zodu norādīja uz Stellu.

- Ļauj man pirmajam!
Es piedāvāju un uzlicis plecos somu izņēmu viņam meiteni no rokām. Stella viegli sagrozījās, bet atkal ieslīga miegā.

  Mēs uzsākām ceļu pa akmeņaino lauku. Saule lēnām tuvojās. Lai īsinātu laiku es sāku skaitīt kokus.

Viens.... Divi.....Trīs.... desmit.... divdesmit...divdesmit astoņi... divdesmit deviņi...trīsdesmit

- ĀĀU

Es strauji pagriezu galvu atpakaļ izdzirdot Rumī kliedzienu. Viņa gāja pēdejā un saules stari jau bija viņu sasnieguši.

  Rumī uz brīdi sarāvās, tad sāka skriet, tiekot no saules gaismas ārā.

  - Tas nebija patīkami.
Viņa noskurinājās.

- Mums jāpasteidzas!
Es uzsaucu pagriezies pret Denti. Stellu šobrīd nesa viņš. Sviedri bija izspiedušies uz viņa pieres un viņš klusi elsoja.

- Mēs...nepaspēsim...
Viņš stenēja.

- Paspēsim gan.
Es noskaldīju.

Biju piekusis, bet neļaušu saviem draugiem kļūt par saules maltīti.

- Dot Stellu. Apliec roku man ap kaklu! Turieties!

  Nu man rokās bija Stella, ap manu kaklu roku aplocis gandrīz bezspēkā gulēja Dente un manu roku turēja Rumī.

  Saule tuvojās. Es sāku skriet. Rumī nebija tik ātra, un man mazliet sanāca viņu vilkt. Es nedrīkstēju palikt pilnīgi bez spēka, tādēļ sāku iet. Mēs bijām pietiekoši tālu. Līdz ēnai vēl atlicis mazāk kā piecas minūtes.

  Sekundes vilkās garas... Tās vilkās kā stundas. Es izmisīgi vēlējos ūdeni, bet nedrīkstēju apstāties. Es turpināju iet, nesot Stellu un Denti.

  Beidzot mēs nokļuvām ēnas veldzējošajā vēsumā. Es noguldīju Stellu zemē, Dente smagi apsēdās uz zemes. Es nometu zemē somu un izvilcis ūdens pudeli padevu to Dentem.

  Viņš alkatīgi rija ūdens malkus un beidzis pasniedza pudeli man. Es apsēdos uz zemes un dzēru.

Tad man kautkas atausa atmiņā. Cik sen es nebiju ēdis? Ak nēē...
Nu jau būs sanāk viena, vai pat divas dienas. Ja es nepaēdīšu...

  Nemaz negribu domāt par sekām.

Saņemies. Saņemies. Rīt atradīsi ēdienu. Tagad ir jāpaguļ. Tāpat ir diena.

Es apgūlos uz cietās zemes, par spilvenu izmantodams savu somu. Manas acis aizdarījās ciet un es iemigu.

Asinis plūda straumēm vien.
Tās smacēja mani.
Es nespēju paelpot.
Es grimu.

- Noktis.....
Noktis.....
Atrodi ceļu tumsā....
Atrodi likteni savu....
Celies!

Es pamodos. Es elsoju un biju nosvīdis slapjš. Man bija bail. Tas bija tikai sapnis. Tikai sapnis.

  Man ļoti sāpēja galva. Redze bija miglaina. Laikam bija nakts, vai vakars... Katrā ziņā bija tumšs. Es attāli sadzirdēju soļus un centos iekļūt ēnā, bet nespēju koncentrēties.

- Noktis? Noktis, tev viss labi?
Balss bija tik pazīstama.

- Noktis! Noktis, kas tev kaiš!

Mammu? Mammu es esmu šeit! Tā taču bija mammas bals. Kur viņa pazuda?

- Dente! Dente, nāc palīdzi! Noktis, esi mierīgs! Mēs tev palīdzēsim.

  Es atkal grimu tumsā....