Mēness zēns

mānīgā laime

Es atvēru smagos plakstiņus. Apkārt valdīja patīkama krēsla. Es paskatījos pulktenī- 21:20.
Labi. Šis ir mans īstais celšanās laiks.

Es aši saģērbos vakardienas drēbēs un atrāvis vaļā logu izlecu laukā, baudīdams spirgto nakts gaisu un patīkami pārsteigts atskārtu, ka man nav slikti un nesāp galva!

Es uzsmaidīju mēnesim un ieskrēju tumšajā mežā. Pirmo reizi šajās nedēļās es jutos laimīgs.

Noktis?! Kas notiek?!
Manā galvā ielauzās satraukta un pārbiedēta Stellas balss.
Viss ir laaabi!
Noktis, šis priekš tevis nav normāli! Kur tu esi?
Te! Un tagad- šeit!
Ko tu esi lietojis?!
Noktis, neliec man izmantot saiti!

Stella kliedza man ausī bet es neklausījos. Es biju ekstāzē. Viss, kas man ir svarīgs jau man bija- skrējiens, tumsa un...ēdiens.

Man vajag ēdienu. Man vajag asinis. Man vajag miesu!

Es domās kliedzu un jutu, ka slīkstu. Es slīku tumsā. Es jutu, kā mani pārņem primitīvais vampīra instinks. Ak nē... Ko es esmu izdarījis?

Es kliedzu, bet mana mute neizdvesa skaņas. Es vairs nekustināju kājas, bet tās rāvās uz priekšu straujā tempā.

Es sapratu, uz kurieni tas mani ved. Uz cilvēku ciemu.

Es situ dūres pret savu neredzamo cietumu izkliegdams lāstu vārdus.

Es vārījos dusmās, kuru sakne bija mans nespēks. Es mēģināju sazināties ar Stellu, bet nekas nelīdzēja. Es tikai varēju cerēt, ka viņa izlems izmantot saiti, lai mani atrastu.

Saprotiet, citreiz mūs pārņem primitīvais vampīra instinkts. Piemēram, kad neesam ēduši, gulējuši, vai vienkārši tam ļaujamies, jo šis primitīvais Es sēž manī visulaik, gaidīdams līdz es novērsīšu uzmanību. Tas bija kā mans ļaunais dvīnis un vienīgā viņa vēlme bija nogalināt.

Tūkstošiem cilvēku ir miruši tieši šī mūsu otra es dēļ.

Es sabruku pret savu cietuma sienu un ierāvos kaktā. Es nespēju neko darīt.

Kad tas mani pametīs?
Kad vien tam ienāks prātā. Parasti tas notiek tieši pirms liktenīgā kodiena. Viņš tevi atstāj, lai tu attaptos ar asinīm klātu upuri rokā. Lai tev būtu pašam šis upuris jānogalina, jo viņš ir redzējis par daudz.

Es pielēcu kājās dzirdēdams cilvēka sievietes kliedzienu. Ak nē... Es nespēju skatīties.

"Es" paņēmu rokās meiteni un pārvilku pār viņas rokai ar savu nagu. No viņas ādas sāka sūkties tik patīkami saldi smaržojošās asinis. Šī smarža sitās man nāsīs, kā sunim kauls. Es pieliecos un nolaizīju viņas roku.

- Noktis!
Es izdzirdēju Dentes kliedzienu.

Dente! Lūdzu! Palīdzi man...
Es kliedzu, bet viņš mani nedzirdēja.

Mans otrais es uzmeta nevērīgu skatienu maniem draugiem un pielika zobus pie meitenes kakla.

Dente! Stella! Lūdzu!

Dente metās "man" uzbrukumā. Viņš apķēra manu kaklu un kāpās atpakaļ vilktdams mani līdz. Bet tas nelīdzēja. Viņš bija stiprāks.

Atskanēja klikšķis zobiem pāršķelot meitenes miesu. Es jutu asinis noklājam manu zodu un pilam uz džempera. Tās bija karstas.

Tad es biju brīvs.

Es attapos un mans otrais es bija prom. Es biju es pats. Bet laikam vairs nē. E jutu manā mutē viņas asiņu garšu un atrāvos.

Viņa nokrita uz zemes un es tāpat. Es šausmās atmuguriski rāpos atpkaļ, līdz atdūros pret sienu.