Deva Māņu

39 10 2
                                    

- Ko? Es šeit nepalikšu!

Es iesaucies pielēcu kājās. Pat stāvot es nebiju Kīto augumā.

- Tas ir tevis un nakts pasaules labā. Tev jāiemācās savas spējas.

Viņa balss bija uzstājīga un valdonīga. Es sāku bozties.

- Pirms es piekrītu palikt, tev jāatbild uz maniem jautājumiem.

Kīto neatbildēja. Es mazliet izslējos, lai liktos par sevi pārliecinātāks.

- Kāpēc bija jānolaupa?
- Jo tu nepiekristu.
- Kas liks man palikt? Tava vara?
- Ja tu zinātu, kā izmantot savu varu, tu varētu uzveikt mani ar vienu roku.

Šis teikums man jau patika labāk. Sāku pētīt savu plaukstu, nedaudz pavērsdams to pret Kīto.

- Ko dara mana vara?

Kīto mazliet atkāpās un negribīgi atbildēja:
- Tava vara ceļ gaismā tumsu. Tā padara to vienlīdzīgu gaismai.
- Kā tas man palīdzētu uzveikt tevi?
- Tu proti daudz vairāk. Staigāt ēnās, šūt miglu, darināt tiltus un daudz citu, briesmīgu un skaistu lietu.

Pie pēdējiem vārdiem viņš dīvaini pasmaidīja.

- Paliec vienu dienu! Ja pēctam gribēsi iet, tu varēsi iet.

Viņš lēni, dīvainā, mīklainā balsī noteica.

- Iet un neko nedot pretī?
- Neko.
- Norunāts.

Man nepatika šī ideja, tā likās ļoti aizdomīga bet viņš mani nelaistu, ja nepiekristu. Es palikšu dienu, tad došos prom. Man ir citas problēmas, ko risināt. Es nedrīkstu pamest draugus vienus ar Ignisu.

Kīto teica, ka ir rīts, tāpēc ja es gribēšu doties, rīt es to varēšu darīt.

Sākumā viņš man izrādīja šo pazemes pasauli. Tā bija liela alu sistēma, kurā ietilpa daudzas lielas un mazas alas, katra atšķirīgam nolūkam.

Es iepazinu sikspārņus, pūces, valabijus, circeņus un daudzus citus nakts dzīvniekus. Es nokļuvu jaunā pasaulē. Šajā pasaulē nebija daudz gaismas, tādēļ man tā jāizceļ atpakaļ saulē no pazemes tumsas!

Kīto man parādīja drusciņu no tā, ko es protu. Mans Ignisa dāvinātais apmetnis bija cietis no nolaupīšanas un šīs dienas. Tajā bija pamatīgs caurums, tas vietām bija izdilis un netīrs. Kīto teica, ka iemācīs man šūt ēnas.

- Šis nav gluži tavs amats, bet sākumam derēs. Paņem ēnu. Nē! Negrāb! Maigi satver starp pirkstiem.

Es nopūtos un mēģināju vēlreiz. Šoreiz ēna paklausīgi atdalījās no tumsas un iegūla man plaukstā. Es uzvaroši pasmaidīju.

- Tagad ieliec to sev klēpī.

Kad ieliku ēnu sev klēpī, tā viļņojās kā tumšs ūdens. Tik nomierinoši un hipnotiski...

- Ļoti labi. Paņem vēl vienu ēnu. Tagad ņem šo, un šuj.

Man līdzās gulēja kaut kas līdzīgs adatai, tikai šī bija no kaula, un tai nebija cauruma diegam. Es mirkli domāju, tad paņēmu vienu ēnu, uzliku mazu maliņu virsū otrai ēnai un dūru cauri ar adatu.

Izdūris es pacēlu abas ēnas. Kā nu ne, abas ēnas ir sašūtas kopā!

- Malacis! Ļoti labi. Es uz brīdi tevi atstāšu, tu šuj.

Kīto aizgāja. Aizrāvies, es šuvu tālāk. Tad man klāt pienāca cits zirneklis, kurš gan nebija tik liels kā Kīto.

- Tu esi Mēness zēns, vai ne? Esmu Jūna, Kīto māsas meita. Gribēju tevi brīdināt- lai kā tev gribētos palikt, rīt tev jāiet prom.

Es atvēru muti, lai kaut ko bilstu, bet Jūna mani apturēja.

- Jautājumiem nav laika! Kīto grib tevi piemānīt. Viņš negrib, lai atrodi grāmatu. Viņam interesē tikai tas, lai nakts būtu vienāda ar gaismu. Tad viņš varēs izmantot tevi un kļūt par nakts valdnieku. Neuzticies Kīto. Atceries manus vārdus! Vēl tiksiemies Mēness zēn!

Samulsis, es noskatījos, kā Jūna aiziet prom. Turpināju šūt un pārdomāju viņas teikto. Viss sakrīt! Kāpēc lai Kīto man mācītu ko iedarbīgāku par šūšanu? Viņš grib man uzlikt rozā brilles. Es to nepieļaušu.

Mēness zēnsWhere stories live. Discover now