Mēness zēns

Vakara velkonis

- Auu mmh

Mana mute bija izkaltusi, galva dunēja un plaksti bija smagi. Es izdevu nesakarīgas skaņas, kas galvā izklausījās daudz labāk.

  Ar mokām es atvēru acis. Pār mani pārliekusies raudzījās Rumī.

- Labrīt daiļava!
Viņa smaidīdama uzsauca. Kā es gribēju atbildēt ko pretīgu.

- Nomierinies. Viss ir labi.
Viņa sāka smieties. Es centos piecelties sēdus bet viņa mani spieda atpakaļ.

- Nekādas celšanās! Noktis, ja tu vēlreiz sevi tā apdraudēsi tu nomirsi!

  Viņas seja saraucās sīkās dusmiņās.

Es gribēju viņai atgādināt, ka vampīri nevar tik viegli nomirt, bet pārdomāju, sāktdams apdomāt savu rīcību.

  Protams es zināju, kas ar mani bija noticis. Pārāk ilgi nebiju ēdis. Mans ķermenis jau sāka ēst sevi. Es to apzinos. Interesanti kā viņi man palīdzēja? Es tikai ceru ka ne.....

- Dzer.
Rumī noskaldīja spiezdama man pie lūpām krūzi. Aizdomu pilns es padzēros. Tas bija tikai ūdens.

  Es pateicīgi dzēru auksto šķidrumu un piecēlos sēdus. Piespiedu sāpošajai pierei plaukstu un palūkojos apkārt. Mēs joprojām atradāmies tuneļa ēnā. Ārā rietēja saule, iekrāsojot debesis asiņu toņos.

  Es pasniedzu Rumī krūzi.

- Kur ir pārējie?
- Aizgāja medīt.

- Cik ilgi es gulēju?
- 3 diennaktis

- Kā jūs mani izglābāt?
- Ne tā kā tu domā.

Es atvieglots uzelpoju.

- Man somā vēl bija palikusi viena pudele...

Mans vēders sagriezās.

- Es vemšu...

Rumī šķelmīgi pasmaidīja.

- Cik daudz es...?
- Visu pudeli.
- Lūdzu nesmaidi!
Es izmisis lūdzos.
- Tu biji ļoti izsalcis.
Viņa turpināja.

Viņa iesmējās, bet es pieliku roku priekšā mutei, lai neizvemtos. Noriju kamolu kaklā.

Es piecēlos un lēnām sāku iet uz tuneļa galu. Kad biju tur- saule jau bija norietējusi. Gaisma vairs man nekaitēja. Tunelis nebija augsts un es uzlēcu uz tā. Pārkāru kājas pāri malai un raudzījos tumšajās debesīs.

  Sāka iemirdzēties pirmās zvaigznes, kas kā jāņtārpiņi piesastīja manu skatienu.

Es vēlējos pabūt viens. Vēlējos būt kā zvaigzne. Zināt, ka neesmu viens, bet atrasties tālu no citiem. Būt par cerības ieviesēju un gaismas avotu. Spīdēt debesīs. Būt priecīgs.

  Nepakļauties emociju važām. Tikai spīdēt.

Es sēdēju uz malas, līdz zvaigznes piebira tumšajā bļodā daudz, jo daudz. Es sadzirdēju skaņu, kas rodas uzlecot uz akmens. Soļi nāca tuvāk un man blakus apsēdās Stella.

Es skatījos tikai uz zvaigznēm.

- Viss labi?
Viņa vaicāja meklējot manu skatienu.

- Un tev?
Es atbildēju joprojām neskatīdamies.

- Es uztraucos par tevi. Noktis, es vairs neko nesaprotu. Tu neuzvedies kā vampīrs. Tev ir tik daudz emociju. Tu neievēro likumus... Es vairs neko nesaprotu!

Viņa nopūtās, nogūlās uz akmens grīdas un piespieda rokas galvai.

- Es nezinu Stella.

Es atbildēju un turpināju skumji vērot debesis.

Mākoņi vijās, likās tie dejoja. Tur bija zili, melni un lilā. Kā jau vakaram pieklājas. Nakts uzmeta savu plīvuru.

  Pa gaisu peldēja zivis, vilcieni, zirgi ar visiem pajūgiem un citi zvēri...