TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

OTRĀ NODAĻA

- Nevar būt! - Marija iesaucās, kad tajā pašā dienā pastāstīju viņai par Pateicības dienu pagājušajā gadā kopā ar Aleksu. Biju pierunājusi mammu ļaut puisim svinēt šos svētkus ar mums, lai gan viņa mēnesi burkšķēja, ka Pateicības diena ir ģimenes svētki, kas jāpavada radinieku lokā. Nu, tāpat kā Ziemassvētki un jebkas cits. Tomēr, kad Alekss ieradās, viņš tik ļoti iepatikās maniem vecvecākiem, tantēm un onkuļiem, ka neviens pat neiedomājās iebilst, ka Alekss nav mūsu ģimenes loceklis. Viņš bija tik dabiski iekļāvies manā ģimenē, ka pavadījām kopā visu dienu un vēlu vakarā, kad puisis vēlējās doties prom, mamma iebilda un lika Aleksam palikt pie mums. Viņam tika saklāta gulta otrā stāva gaitenī uz dīvāna, jo viesu guļamistabu bija ieņēmusi vecmāmiņa, kura mūs pēc tam arī pieķēra, nakts vidū maigojamies tumsā. Nē, nekā tāda tur nebija, es vienkārši biju izlavījusies no savas guļamistabas, un mēs tumsā skūpstījāmies, tomēr nākamajā rītā jutāmies tik neveikli, jo visi jau bija dzirdējuši par nakts notikumu.

- Alekss neko tādu neminēja, kad bija atbraucis Ziemassvētku brīvlaikā, - Marija iesmējās, paraustīdama plecus.

- Šaubos, ka jūs apspriežat katru intīmās dzīves detaļu, - pasmaidījusi paraustīju plecus, juzdama, kā nosarkstu. Protams, Marija to uzreiz pamanīja un netaisījās klusēt. Tā taču bija Marija.

- Nevar būt, mūsu Alise joprojām ir nevainīga? - Viņu tas tik ļoti uzjautrināja. Citā situācijā es noteikti būtu apvainojusies, bet zināju, ka Marija to nedomāja ļauni.

- Beidz, - iesmējos, sviezdama pret draudzeni ar spilvenu, nosarkstot vēl vairāk. - Es vienkārši gribu, lai tas notiek īpaši, īpašā dienā... Kas tur tik slikts? - paraustīju plecus.

- Izskatās, ka Alekss tevi patiešām mīl, ja ir gatavs gaidīt gadu, - viņa atkal izplūda smieklos. - Piedod, vienkārši... Dažreiz šķiet, ka tie ir divi dažādi puiši.

- Kāpēc? - neizpratnē vaicāju. Man ne reizi nebija šķitis, ka citu cilvēku sabiedrībā Alekss uzvedas kaut kā citādāk nekā tad, kad bijām divatā.

- Neņem galvā, - Marija atmeta ar roku. – Es tikai atcerējos viņa bijušo draudzeni Džesu, - Marija pasmaidīja; palūkojos pulkstenī, kas vēstīja, ka bija jau gandrīz pieci pēcpusdienā, tātad puiši mūs jau gaidīja kafejnīcā.

- Ejam, - piecēlusies no savas gultas, sacīju. Negribēju runāt par šo noslēpumaino Džesu, tāpēc cerēju, ka draudzene neturpinās sarunu, bet, protams, es maldījos. Marija taču runāja praktiski vienmēr, neskatoties uz apspriežamo tematu.

- Zini, jūs esat pilnīgi atšķirīgas, - meitene turpināja, kad izgājām gaitenī. – Bet neraizējies, tu man patīc vairāk, - Marija ieķiķinājās, un es vārgi pasmaidīju. –Kopš viņa aizbrauca pirms vairāk nekā gada, neesmu saņēmusi no viņas nekādas ziņas. Lai gan kādreiz uzskatīju viņu par savu labāko draudzeni, - Marija paraustīja plecus, un es gribēju atbildēt kaut ko mierinošu, taču mēs jau bijām nonākušas darbinieku kafejnīcā, kur gada laikā nekas nebija mainījies. Alekss, Metjū un Pārkers jau sēdēja pie mūsu ierastā galdiņa. Pamanījis mani, Alekss uzreiz atplauka smaidā. Apsēdos puisim blakus un noskūpstīju uz lūpām.

- Es ilgojos, - viņš iečukstēja man ausī pavisam klusi, lai neviens nevarētu to dzirdēt. Viņa elpa kutināja man kaklu. Gribēju jau piecelties un doties pēc ēdiena, kad pamanīju, ka manā priekšā jau bija nolikts šķīvis.

- Alekss apgalvo, ka pazīst tevi tik labi, ka var pats izvēlēties tev vakariņas, - Metjū iesmējās, jo es acīmredzot izskatījos apstulbusi. Uz šķīvja bija uzlikta karbonāde un salāti. – Vecais, es taču teicu, ka meitenēm garšo ogļhidrāti, - Metjū iesmējās vēl skaļāk. – Tu man esi parādā desmit zaļos, - viņš pavisam nopietni sacīja, kas lika visiem iesmieties vēl vairāk.

- Vispār, - iesāku, kad bijām beiguši smieties. – es vakariņās ēdu olbaltumvielas. Paldies, Alekss, - pasmaidīju, saspiezdama puiša plaukstu, kas atradās viņam uz kreisās kājas. – Tā kā desmit zaļos esi parādā tu, vecais, - valdzinoši pasmaidīju, un visi atkal iesmējās, kamēr Metjū izskatījās patiešām apstulbis.

Vakariņas pagāja nepiespiestā gaisotnē, un drīz vien man likās, ka nebiju pametusi kuģi uz gadu un ka viņi bija mani draugi jau veselu mūžību. Tikuši vaļā no puišiem un Marijas, izlēmām ar Aleksu pastaigāt pa klāju. Saule vēl bija augstu debesīs, un tālumā varēja redzēt salu, tomēr mani interesēja nevis skats vai laika apstākļi, bet gan puisis man blakus.

- Es joprojām jūtos tik dīvaini, zinot, ka vairs nekad nevajadzēs atgriezties vidusskolā, - sacīju, saspiezdama viņa plaukstu.

- Jā, bet vajadzēs iet koledžā, un tas ir biedējoši, - Alekss iesmējās, ielūkojies man acīs. Pasmaidīju, zinot, ka pirmais gads universitātē nebija labākais gads viņa dzīvē. Pat ja tā bija Aleksa sapņu universitāte. Protams, viņš taču bija pieradis mācīties caur internetu, nevis katru dienu sēdēt lekcijās.

- Domāju, ka tu man palīdzēsi tikt tam pāri, - klusi atbildēju. Bijām nostājušies pie treliņiem un lūkojāmies dzidrajā jūras ūdenī.

- Starp citu, tu tā arī neesi saņēmusi atbildi? – viņš pēc brīža turpināja sarunu. Biju iesniegusi dokumentus vairākās universitātēs, no kurām saņēmu apstiprinošas atbildes, bet no vienas mācību iestādes – Bostonas universitātes – tā arī nebiju neko saņēmusi. Bostonas universitāte bija tā vieta, kur gribēju mācīties visvairāk. Protams, ekonomiku un biznesu vislabāk būtu apgūt Hārvardā vai tamlīdzīgā vietā, tomēr ar manām sekmēm nemūžam nebūtu tur pieņemta. Nē, patiesībā manas atzīmes nebija nemaz tik sliktas, pēdējā gadā tās pat uzlabojās, tomēr par iestāšanos Hārvardā nemaz nedomāju.

- Nē, - papurināju galvu, atspiezdamās pret treliņiem. – Ceru, ka kaut ko saņemšu līdz jūlija vidum, kad ir jādod galīgā atbilde pārējām skolām. – Sacīju. Pēdējo mēnešu laikā biju sapratusi, ka par noliegumu trakāka bija tikai neziņa. Biju nosūtījusi savus dokumentus uz Bostonas universitāti jau ap Ziemassvētkiem. Kāpēc viņi joprojām nesniedza man jebkādu atbildi?

- Gan jau būs labi, - Alekss mierinošā balsī sacīja. Iestājās neilgs klusums, jo nezināju, ko atbildēt. – Viss, pietiks runāt par skumjo, - viņš pēkšņi sacīja, atplaukdams smaidā. – Man ir lieliska ideja, ko mēs varētu darīt, - Alekss vilinoši sacīja, pieliekdamies, lai mani noskūpstītu. – Manā kajītē, - viņš iečukstēja man ausī, un es iesmējusies viegli uzsitu viņam pa krūtīm.

- Alise?! – kāds iesaucās. Pagriezos, atraudamās no Aleksa ciešā tvēriena, un pamanīju, ka mūsu virzienā strauji nāca mamma.

- Vai kaut kas noticis? – Bažīgi jautāju, jo sieviete izskatījās tā, it kā būtu noticis kaut kas drausmīgs.

- Mums jāaprunājas.