TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

PIRMĀ NODAĻA

- Mammu, es joprojām nesaprotu, kāpēc jums arī jābrauc šajā kruīzā, - īgni sacīju, lēnām malkodama kafiju. Kad pirms pāris mēnešiem paziņoju, ka atkal pavadīšu vasaru uz tēva kuģa, mamma izdomāja, ka viņiem arī jābrauc kruīzā. Biju pārliecināta, ka mamma to izlēmusi, lai uzraudzītu mani un Aleksu, viņa taču zināja, ka tēvam un Beatrisei to nevar uzticēt, viņiem pašiem bija pilnas rokas darbu, gatavošanās kāzām un tādā garā... Palūkojos ārā pa logu, kur joprojām valdīja tumsa. Bija apmēram četri rītā, un kafija mazliet palīdzēja neaizmigt pie brokastu galda.

- Alise, mēs taču to jau izrunājām, - mamma atbildēja, plati pasmaidīdama. Viņa pat tik agrā stundā bija rosīga un dzīvespriecīga. – Tā būs laba atpūta pēc smaga gada.

Jā, pēdējais gads vidusskolā patiešām bija izvērties smags. Tomēr tas bija arī lielisks. Manas un Aleksa attiecības šī gada laikā bija tikai uzlabojušās, mēs varējām pavadīt ļoti daudz laika kopā un iepazīt viens otru vēl vairāk, līdz sapratu, ka nespēju bez viņa dzīvot.

- Turklāt, mēs būsim tur tikai divas nedēļas. Pārējo laiku varēsi droši pavadīt Aleksa sabiedrībā, - mamma ieķiķinājās. Kopš iepazīstināju ģimeni ar savu puisi, viņi vienmēr mani ķircināja. Pasmaidīju, izbolīdama acis.

- Mammu, - noņurdēju, pieceldamās, lai nomazgātu savu šķīvi.

- Ko? – viņa paraustīja plecus. – Pēdējo nedēļu tu to vien dari, kā runā par Aleksu, - viņa iesmējās. Klusēdama smaidīju un mazgāju savu šķīvi, negribēdama viņus uzlūkot.

- Tā ir taisnība, - Viljams piebalsoja.

- Es vienkārši ilgojos, tas arī viss, - atbildēju. Tā arī bija taisnība – Alekss uzreiz pēc mācību gada beigām un mana izlaiduma bija devies atpakaļ uz kuģi, uz savām īstajām mājām, kamēr mēs palikām Ņujorkā, jo mamma bija nopirkusi biļetes par nedēļu vēlāk.

- Neuztraucies, šodien tu beidzot redzēsi savu princi, - mamma atkal iesmējās. Kāpēc viņi nebeidza mani ķircināt? Mamma taču bija tā, kura vēl pirms gada cerēja, ka, strādājot uz tēva kuģa, satikšu savu mīlestību. – Viljam, kāpēc Deizija un Olivers vēl nav augšā? – mamma pēkšņi mainīja sarunas tematu.

- Pareizi, runājiet labāk par viņiem, - noburkšķēju, lai gan zināju, ka patiesībā mamma un Viljams ir laimīgi par mani un Aleksu. Pagriezusies redzēju, kā patēvs aizsteidzas uz otro stāvu, lai beidzot pamodinātu dvīņus. Mamma pa to laiku pienāca klāt un mani apskāva.

- Neņem ļaunā, - viņa čukstēja. – Jūs ar Aleksu tik ļoti atgādināt mani un Viljamu, ka mēs vienkārši nevaram klusēt, - mamma sacīja. – Kad esi kopā ar Aleksu, tu burtiski spīdi aiz laimes, un visi to redz. – mamma pasmaidīja un, noskūpstījusi mani uz vaiga, atkāpās dažus soļus atpakaļ, satverdama manus plecus. – Iesim, mēs taču negribam nokavēt lidmašīnu, - viņa atkal mainīja sarunas tematu, un mēs kopā devāmies ārdurvju virzienā, kur jau stāvēja Viljams ar dvīņiem. Deizija ar OLiveru kaut ko murmināja par to, ka augošam organismam vajadzīgs miegs, bet mēs tam traucējam, tomēr drīz vien arī viņi bija pamodušies un jau priecīgi čaloja par kruīzu.

Lidojums un tālākais ceļš līdz kruīza kuģim nebija pārāk garš, jo pašlaik kuģis atradās netālu no Havaju salām, kur arī kuģos šajā vasarā. Jo tuvāka bija mana un Aleksa tikšanās, jo satrauktāka es jutos. Vai viņš mani gaidīs pie ieejas? Vai arī viņš ir aizmirsis un pavadīs laiku ar draugiem? Nē, viņi visi noteikti atnāks. Biju tik ļoti noilgojusies arī pēc Marijas, Metjū un Pārkera, ka nespēju sagaidīt mūsu tikšanos.

Kad uzkāpām uz kuģa, uzreiz sapratu, ka manas bažas bijušas veltīgas. Mūs satikt bija atnākuši visi mani draugi, kā arī tētis, Beatrise un pat Aleksa vecāki un mazā māsa. Aizmirsusi par savu čemodānu, metos pie Aleksa, kurš ieskāva mani ciešā tvērienā un, pacēlis no zemes, grieza riņķī. Smējos, atglauzdama viņam no sejas matus. Radās sajūta, ka nebijām tikušies veselu mūžību, lai gan tā bija tikai nedēļa. Noskūpstīju puisi uz lūpām un, brīdī, kad viņš nolaida mani atpakaļ uz zemes, man apkārt nostājās Marija, Metjū un Pārkers, cenzdamies mani apskaut visi reizē.

- Es tik ļoti priecājos jūs visus redzēt, - laimīgi sacīju, ļaudama Aleksam apskaut manus plecus.

- Alise, es ceru, ka tu netaisies pārcelties pie Aleksa un dzīvosi ar mani vēl vismaz šo vasaru, - Marija nopietni sacīja, lai gan uz viņas lūpām rotājās smaids.

- Kā gan es varu tevi pamest? – iesmējos. Biju pierunājusi tēti ļaut man dzīvot kopā ar Mariju kā pagājušajā vasarā, lai gan šovasar netaisījos strādāt. Protams, mamma ar to nebija apmierināta, bet Teilors nespēja pretoties maniem lūgumiem. Atceros, kā strīdējos ar mammu par to, ka Marija bija mana labākā draudzene un ka es gribēju pavadīt ar viņu pēc iespējas vairāk laika kopā.

- Alise, tu vari dzīvot luksa numurā, bet tu izvēlies darbinieku kajīti? Meitiņ, tu taču esi pasažieris... - viņa sacīja vienā no mūsu strīdiem.

- Varbūt tu labāk gribi, lai es uzreiz pārceļos pie Aleksa? – jautāju, zinādama, ka tas iedarbosies.

- Nē, pie Aleksa tu pārcelsies tikai pēc kāzām, vai skaidrs? – viņa stingri sacīja, un es zināju, ka mamma runā pilnā nopietnībā, lai gan viņas seja bija atslābusi un uz lūpām parādījās smaids.

Atgriezos realitātē, apjēgdama, ka mēs jau bijām nonākušas līdz mūsu vecajai kajītei. Alekss palīdzēja ienest čemodānu un, neuztraucoties par Marijas klātbūtni, satvēra manu seju savās lielajās plaukstās un noskūpstīja uz lūpām.

- Es labprāt paslēptu tevi un nevienam neatdotu, - viņš čukstēja.

- Es arī tevi mīlu, - atbildēju. Šī gada laikā biju iepazinusi Aleksu tik labi un zināju, ka viņš gandrīz nekad neteiks „Es tevi mīlu", tā vietā viņš to parādīs ar savu rīcību vai pateiks citiem vārdiem, kā, piemēram, tagad.

- Eh-em, - Marija noklepojās. Iesmējos, juzdama, kā nosarkstu. Kā mēs bijām aizmirsuši, ka kajītē nebijām vieni paši?

- Piedod, Marij, - reizē sacījām, un atkal iesmējāmies.

- Tiksimies vēlāk, - sacīju Aleksam, uzspiezdama skūpstu viņam uz lūpām, un pēc dažiem mirkļiem puisis aizgāja.

- Paldies Dievam, ka tu beidzot esi šeit, - draudzene iesmējās, kad aiztaisīju durvis. – Nezinu, cik ilgi es vēl izturētu Aleksa monologus par tevi. – viņa iesmējās, cieši mani apskaudama. Kad atrāvāmies, neizpratnē uzlūkoju meiteni, kura atkal iesmējās. – Viss, par ko viņš runāja kopš atbraukšanas, biji tu, - Marija paskaidroja, palīdzēdama man uzstumt čemodānu uz gultas. – Es, protams, priecājos par jums, bet tas jau kļuva neizturami.

- Piedod, - ieķiķinājos, dziļi sirdī priecādamās, ka arī Alekss ilgojās pēc manis. – Apsolu, ka tagad par sevi nepārtraukti runāšu es, - plati smaidīdama sacīju, par ko izpelnījos dunku sānos.

- Esmu tik laimīga, ka esi atpakaļ, - Marija pasmaidīja. – Šī būs lieliska vasara.