TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA

Pēc dažām dienām sākās mācības, un es centos pilnībā izbaudīt studenta dzīvi, nedomājot par pagātni, kas man joprojām sekoja. Naktīs redzēju sapņos Aleksu, kā mēs atkal pavadām laiku kopā, un modos aukstos sviedros, bet dienas laikā smaidīju un izlikos, ka esmu normāla.

Manas kopmītņu biedrenes bija no Teksasas, taču iepriekš nebija pazinušas viena otru un dažu dienu laikā kļuvušas par labākajām draudzenēm. Viņas visur aicināja līdzi arī mani un bija ļoti draudzīgas, tomēr es vienmēr centos izgudrot attaisnojumus, lai gan patiesībā man bija garlaicīgi sēdēt savā istabā un nodarboties ar visdažādākajām nejēdzībām.

- Alise, tu taču nāksi šodien uz ballīti, vai ne? – Emīlija, viena no meitenēm, vaicāja, griezdama banānus, kamēr es maisīju auzu pārslu putru. Mēs jau bijām pieradušas brokastot kopā, lai gan es pārsvarā klusēju, neiesaistoties sarunās.

- Nezinu gan, - paraustīju plecus; negribēju viņai melot un teikt, ka netaisos iet uz ballīti. Emīlija izskatījās tik aizrautīgi, un man negribējās viņu sāpināt. Izslēgusi plīti, paņēmu trīs šķīvjus un saliku tajos putru, ļaudama meitenei ielikt banānus.

- Gabij, tu to dzirdēji?! – Emīlija iesaucās. Paņēmu šķīvjus un aiznesu tos uz dzīvojamo istabu, nolikdama tos uz žurnālu galdiņa, pati iekārtodamās uz dīvāna.

- Ko tad? – Gabriela skaļi jautāja, parādīdamās no vannas istabas. Viņai mugurā bija tikai džinsi un krūšturis, un viņa bija sākusi krāsoties.

- Alise negrib iet uz ballīti! – Emīlija atbildēja, piebiedrodamās man uz dīvāna. – Un nečammājies tur tik ilgi, man arī vajag uzkrāsoties! – viņa piebilda, kad Gabija atkal bija nozudusi vannas istabā.

- Tā taču ir mācību gada sākuma ballīte! – Arī Gabriela izklausījās sašutusi. Kāpēc viņām ballītes likās tik svarīgas? Es nekad neesmu bijusi ballīšu cienītāja, un arī tagad netaisījos par tādu kļūt. – Gada svarīgākais notikums! – viņa nopietni sacīja, parādīdamās dzīvojamā istabā, pilnībā saģērbusies un uzkrāsojusies. Meitene apsēdās uz atpūtas krēsla un paņēma rokās bļodiņu ar brokastīm. – Mm, smaržo ideāli. Paldies, meitenes! – Pasmaidīju, taču neko neteicu. Brokastis tik tiešām bija izdevušās labas.

- Tur jau tā lieta! – Emīlija turpināja sarunu, ignorējot Gabrielas komentāru par ēdienu. – Tur būs visskaistākie universitātes puiši! Varēsim beidzot ar kādu iepazīties! – Viņa iesmējās, un Gabija piebalsoja, kaut gan zināju, ka viņas jau bija iepazinušās ar lielāko daļu šīs universitātes jauniešu, ja tas vispār bija iespējams. Bostonas universitātē mācījās vairāki tūkstoši studentu, bet es nebrīnītos, ja uzzinātu, ka viņas jau bija paspējušas ar visiem iepazīties, galu galā mūsu dzīvojamā istabā katru dienu parādījās citas sejas.

- Man nevienu nevajag, - nomurmināju, uzreiz to nožēlodama. Viņas taču neliks mani mierā, kamēr visu neuzzinās. – Pagaidām, - ātri piebildu, cerēdama, ka meitenes liks mani mierā.

- Tātad mūsu Alise nesen ar kādu izšķīrusies, ko? – Emīlija koķeti jautāja. Neatbildēju, bet jutu, ka viņas bija visu nolasījušas man sejā.

- Labākās zāles pret sirds sāpēm ir izklaides un citu puišu kompānijas! – Gabriela noteica. Vai viņas tiešam domāja tikai par izklaidēm un puišiem?

- Es par to padomāšu, paldies, - nomurmināju, pieceldamās kājās un aiziedama līdz nelielajai virtuvei, kur nomazgāju savu bļodu. Viņas turpināja čalot, bet es, aizgājusi līdz savai guļamistabai, paķēru somu, ko uzmetu plecā, un steidzos ārā pa durvīm. Atvadījusies no meitenēm, devos uz lekcijām, kas notika otrā studentu pilsētiņas galā. Dažreiz man tiešam šķita, ka vajadzētu iegādāties velosipēdu, tādā veidā es nokļūtu līdz mācībām piecu minūšu laikā, bet mani atturēja doma, ka piecpadsmit minūšu pastaigas laikā es varēju izvēdināt prātu, turklāt drīz jau iestāsies ziema, kad nevarēšu pārvietoties ar riteni.

- Sveika! – Kāds sacīja, pieskriedams man klāt no mugurpuses. Palūkojos uz personu sev blakus un atpazinu Lūku, puisi, kurš pirmajā dienā bija palīdzējis man ar iepirkumu maisiņiem. Kopš tās dienas bija pagājusi jau vairāk nekā nedēļa, bet mēs nebijām sarunājušies. Varbūt Lūks bija sapratis, ka man pašlaik nav vajadzīgas attiecības, un izlēmis neizniekot savu laiku. Tad kāpēc viņš tagad man piebiedrojās?

- Ā, sveiks, - viegli pasmaidīju. – Kas tas? – vaicāju, pamādama uz bukletiem, ko puisis turēja rokās.

- Reklamēju šodienas ballīti, - viņš iesmējās, paraustīdams plecus. – Vai būsi? – Lūks izskatījās cerīgs, gluži tāpat kā Emīlija. Vai tiešām visi studenti gribēja tikt uz šo ballīti, izņemot mani?

- Nezinu, nezinu, - mīklaini pasmaidīju.

- Tev tur noteikti jābūt! Ja gribi, varam iet kopā, - viņš piedāvāja.

- Lūk... - man aizlūza balss. Satvēru ciešāk somas lenci, cenzdamās izgudrot ticamu attaisnojumu, bet nekas nenāca prātā. – Vai tu aicini mani uz randiņu? – ieķiķinājos.

- Es aicinu tevi uz ballīti. – Viņš silti pasmaidīja.

Kad lekcijas beidzās, biju izlēmusi pieņemt Lūka un meiteņu piedāvājumu un aiziet uz ballīti. Palikšu tur kādu stundiņu un tad aizmukšu, neviens to pat nepamanīs. Varēju saderēt, ka tur būs miljons cilvēku, un mēs pazaudēsim viens otru piecas minūtes pēc ierašanās.

Stāvēju guļamistabā pie atvērta skapja, cenzdamās izgudrot, ko lai velku. Vakaros jau bija kļuvis diezgan vēss, tāpēc izlēmu paņemt līdzi ādas jaku, taču tagad vajadzēja atrast kleitu, kas labi ar to izskatītos. Izvilku no skapja vairākus variantus un sametu tos uz gultas, uzmanīgi visu nopētīdama. Izlēmu uzvilkt kleitu, kas izskatījās kā garš t-krekls. Nopētīju sevi spogulī un sapratu, ka izskatījos labi šādai studentu ballītei. Pēkšņi guļamistabā, pat nepieklauvējusi, iesteidzās Gabriela. Ieraudzījusi mani, viņa saviebās.

- Vai tu tiešām taisies iet uz ballīti šādi? – viņa vaicāja, nopētījusi mani no galvas līdz kājām.

- Man patīk šī kleita, - paraustīju plecus.

- Šādā paskatā tu vari ierasties uz lekcijām, bet ne jau uz ballīti! – viņa iesmējās. – Paskatīsimies, kas tev šeit vēl ir, - meitene apņēmīgi sacīja un piegāja pie manas gultas, lai gan es to nebiju lūgusi. Viņa uzmanīgi nopētīja izliktās kleitas, tad piegāja pie skapja un pasniedza vienu no manām mīļākajām kleitām. Tā bija tumši zila kleita ar lencītēm un lieliem, sarkanīgiem un dzeltenīgiem ziediem.

- Šī, - Gabriela nopietni sacīja. Lūkojos meitenē, nepieņemdama pakaramo, un viņa piebilda: - Ja negribi, lai pasaucu Emīliju, velc. – Tie tiešām izklausījās kā draudi, tāpēc pieņēmu no Gabijas kleitu un aši pārģērbos. Ielūkojusies spogulī, apjēdzu, ka tiešām izskatījos daudz labāk. – Lieliski, - meitene atzinīgi pamāja, mani vēlreiz nopētot. – Pēc pus stundas izejam! – viņa uzsauca, steidzoties ārā no istabas.

- Patiesībā, - klusi sacīju, - man ir pavadonis.