TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Augusta beigas un diena, kad man vajadzēja pārcelties uz universitāti citā pilsētā, pienāca nemanot. Labi, patiesībā tā gluži nebija – katra diena bija ritējusi diezgan gausi, jo pavadīju tās, ietinusies segās ar saldējumu rokās, skatīdamās filmas un seriālus par mīlestību un raudādama par savu salauzto sirdi.

Dažas dienas pirms aizbraukšanas mammai tomēr izdevās izvilkt mani no šī stāvokļa, un mēs kopā braucām uz veikaliem, lai sapirktu pēdējās nepieciešamās mantas, kas tagad atradās sakrautas kaudzē dzīvojamajā istabā. Tur bija jauni spilveni un segas un pat neliels ledusskapis manai istabai.

Aizvēru pēdējo somu ar mantām un aplūkoju savu istabu. Tā neizskatījās pamesta, it kā šeit vairs neviens nedzīvotu. Skapī joprojām karājās pietiekami daudz apģērbu, gulta bija piekrauta ar dekoratīvajiem spilveniem, plaukts pie spoguļa joprojām bija piekrauts ar kosmētiku un dažādiem krēmiem un citiem skaistumkopšanas produktiem.

Ieskatījos spogulī, lai pārliecinātos, ka izskatos labi, uzmetu mugursomu plecos un devos lejā uz dzīvojamo istabu. Viljams jau nesa mantas lejā uz mašīnu, un Olivers ar Deiziju bija tik priecīgi, ka varēja viņam palīdzēt.

- Man tik ļoti tevis pietrūks, Alise, - mamma pienāca klāt, lai apskautu, kad nokāpu pa kāpnēm.

- Es atbraukšu Pateicības dienā, - atgādināju.

- Tie ir veseli trīs mēneši! – mamma nerimās.

- Apsolu, ka zvanīšu katru dienu, - viegli pasmaidīju, un tas laikam iedrošināja mammu, jo viņa uzsita man pa plecu un devās pie Deizijas un Olivera, kuri bija atskrējuši uz dzīvokli un kaut ko skaļi apsprieda savā starpā. Nepievērsdama viņiem uzmanību, piegāju pie stiklotās sienas un uzliku uz tās plaukstu. Logs bija auksts. Skatījos uz Ņujorkas debesskrāpjiem tālumā un priecājos, ka šī diena bija beidzot pienākusi. Mamma negribēja, lai braucu prom, bet es biju tam gatava. Man bija vajadzīgs jauns sākums, citā pilsētā. Varbūt iepazīšos tur ar jauniem cilvēkiem, iegūšu draugus, varbūt man pat iepatiksies kāds puisis... Papurināju galvu, negribēdama par to domāt. Pagaidām manā dzīvē nebija vajadzīgi nekādi puiši, pirms nespēju pilnībā aizmirst vienu konkrētu.

- Gatava? – man aiz muguras kāds vaicāja. Pagriezos, uzlūkodama Viljamu. Pamāju un devos viņam līdzi uz pazemes garāžu, kur atradās mašīna. Mamma ar dvīņiem gaidīja, kamēr atnāksim, un tad atsākās atvadu maratons, it kā es pārceltos uz citu pasaules malu uz visu mūžu. Tās bija tikai četras stundas, atgādināju sev. Ja man tik ļoti pietrūks māju, varēšu jebkurās brīvdienās šurp atbraukt.

- Nu viss, pietiks liet asaras! – Viljams paziņoja, uzlūkodams mammu, jo neviens cits neraudāja. Vēlreiz visus apskāvu, un, kad pienāca Olivera kārta, iečukstēju viņam ausī:

- Sargā mammu un Deiziju, - uzspiedu viņam buču uz vaiga un iekārtojos mašīnas priekšējā sēdeklī. Izbraucām no garāžas un lēnām devāmies ārā no pilsētas. Ņujorka vienmēr bija pārpildīta ar mašīnām, tomēr mums paveicās, ka neiekļuvām sastrēgumā un jau pēc stundas bijām tikuši ārā no pilsētas.

- Izskatās, ka nevari vien sagaidīt, kad tiksi no mums vaļā, - Viljams iesmējās, piemiegdams man ar aci.

- Tā nav, - izspied smaidu.

- Ak, tas ir normāli, tici man. – Viņš turpināja. – Kad biju tavā vecumā, nespēju sagaidīt, kad tikšu prom no vecāku mājas. – Viņš atkal iesmējās.

- Man vienkārši vajag pārmaiņas, - paraustīju plecus. Bija tik dīvaini braukt prom no mājām, uz svešu pilsētu, kur es nevienu nepazinu, kur nekad neesmu bijusi un neko nezināju. Man sāpēja vēders no uztraukuma, jo nezināju, kas mani sagaida. Vienmēr, kad notika kādas pārmaiņas vai mēs devāmies kādā ceļojumā, mans vēders deva par sevi zināt. Tomēr līdz ar visu nezināmo jutos patīkami satraukta.

- Jā, laikam jau. – Viljams piekrita. Kādu brīdi braucām klusēdami un izbaudījām mūziku; skatījos ārā pa logu uz zaļajiem mežiem visapkārt, ko drīz vien nomainīja neapstrādāti lauki.

- Neesmu tev to teicis, - patēvs pēc ilgāka brīža atkal iesāka sarunu, - bet es ļoti priecājos, ka izvēlējies studēt tieši ekonomiku un biznesu.

- Esmu matemātikas meitene, vai aizmirsi? – pasmaidīju, ielūkodamās viņam acīs. Viljams pamāja.

- Jā, tev vienmēr patika spēlēties ar maniem papīriem, - viņš skaļi iesmējās. Atcerējos, kā bērnībā tik tiešām biju pētījusi viņa papīrus un bieži pierakstīju klāt savus skaitļus, cerēdama, ka Viljams to nepamanīs un nedusmosies, bet viņš, protams, pamanīja, jo biju darbojusies ar krāsainiem krītiņiem, nevis melnu pildspalvu. Taču viņš nekad nedusmojās, manas izdarības vairāk kaitināja mammu, tomēr tētis vienmēr smējās, ka esmu matemātikas meitene.

Bostona man iepatikās jau no priekšpilsētas. Tā bija sakārtota un skaista vieta, un divos pēcpusdienā Viljams iestūrēja universitātes pilsētiņas stāvlaukumā. Visas ēkas šeit bija būvētas no sarkaniem ķieģeļiem, un tas tik ļoti atšķīrās no Ņujorkas stiklotajiem namiem, ka deva šai vietai savu burvību.

Atradāmies starp vairākām trīsstāvu ēkām, kas bija iekārtotas par kopmītnēm. Stāvlaukumā jau bija daudz mašīnu un apkārt skraidīja jaunieši un viņu vecāki. Iegājām vienā no ēkām un atradām tur kādu brīvprātīgo, kas palīdzēja šeit visu organizēt.

- Alise Harisona, - sacīju, kad meitene jautāja manu vārdu. – Bizness un ekonomika, pirmais kurss.

- Jā, jums jāiet uz blakus ēku. Istabiņas numurs simtu divpadsmit. – viņa nolasīja no lapas un, nesagaidījusi, pirms pateikšu paldies, aizsteidzās, kaut ko skaļi teikdama jauniešu bariņam, kas stāvēja netālu. Kopā ar Viljamu aizgāju līdz norādītajai vietai un vēlreiz atkārtoju savu vārdu brīvprātīgajai, kas strādāja šajā ēkā. Dabūjuši atslēgas, devāmies uzmeklēt manu istabu, kas atradās pirmajā stāvā. Nebiju pie tā pieradusi, un tas likās tik dīvaini. Pārmaiņas turpinās, nodomāju.

Istabiņas bija iekārtotas pa trim tādos kā dzīvokļos. Kad iegājām iekšā, priekšā pavērās plaša telpa ar vairākiem dīvāniem un televizoru. Kreisajā malā bija iekārtota virtuve, un tālāk neliels gaitenis veda uz istabiņām. Manējā atradās labajā pusē, un no tās pavērās skats uz parku un celiņu, kas veda uz ēkas ieeju.

Istaba bija apmēram uz pusi mazāka, nekā Ņujorkas dzīvoklī, tomēr man šeit patika. Pie loga atradās rakstāmgalds un liels atpūtas krēsls stūrī, kreisajā pusē bija vienvietīgā gulta un aiz tās – kumode ar trīs atvilktnēm. Pie labās sienas atradās skapis ar vēl vienu kumodi un spogulis. Sienas bija gaišas, un istabā ieplūda daudz gaismas. Pagaidām šī telpa bija garlaicīga, taču man bija trīs gadi, lai padarītu to mājīgu.

Viljams palīdzēja ienest visas manas mantas, un tagad telpa bija piekrauta ar dažādām somām. Ar tēta palīdzību novietoju nelielo ledusskapi istabas stūrī un pieslēdzu to pie elektrības. Jā, virtuvē bija ledusskapis, taču nezināju, vai kāds nepaņems manus produktus.

Viljams gribēja man palīdzēt izkrāmēt mantas, bet es viņu iedrošināju, ka tikšu galā pati un liku braukt mājās, citādi mamma uztrauksies. Man taču bija vēl piecas dienas pirms mācību gada sākuma, un es negribēju vairs tēlot bēdu čupiņu. Bija sākusies jauna dzīve, un veco vajadzēja atstāt aiz muguras.