TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Nopļāpājām ar Mariju vairākas stundas, līdz man vajadzēja iet, ja gribēju paspēt vismaz uz vienu lekciju. Labprāt būtu aizmirsusi arī to, bet bija paredzēts kontroldarbs, tāpēc nācās atstāt Mariju un pašai iet uz fakultāti.

- Izmanto visu, kas tev nepieciešams. Vari paskatīties televizoru vai paņemt manu datoru, ja vēlies. – Smaidīdama sacīju. Joprojām nebiju līdz galam noticējusi, ka draudzene bija atbraukusi, lai mani apciemotu. – Jau pateicu meitenēm, lai tev neuzbāžas. Drīz būšu atpakaļ, - apskāvu draudzeni un, uzmetusi somu plecā, steidzos ārā, virtuvē paķerdama ūdens pudeli.

Bostonā jau bija jūtama ziemas tuvošanās, lai gan bija tikai oktobra beigas. Gaiss bija dzestrs, pūta auksts vējš. Uzvilkusi galvā kapuci, steidzos uz skolu, cerēdama, ka nenokavēšu kontroldarbu. Dažas iepriekšējās dienas biju pamatīgi mācījusies, tāpēc uzdevumi nelikās sarežģīti. Pabeigusi visu ātrāk, nodevu atbilžu lapu un steidzos ārā no auditorijas. Man sāpēja galva, jo nebiju neko ēdusi, tāpēc nopirku kafiju un devos atpakaļ uz kopmītnēm, cerēdama, ka Marijai viss bija kārtībā.

Jau biju gandrīz sasniegusi kopmītnes, kad izdzirdu pazīstamu balsi. Pagriezusi galvu, neticēju savām acīm. Uz soliņa, rokas jakas kabatās sabāzis, sēdēja Alekss. Nē, tā nevarēja būt tiesa, tās noteikti bija halucinācijas. Bet es taču nebiju dzērusi un kā manas iedomas varēja izskatīties tik reālas?

- Sveika, - viņš atkārtoja. Izbrīnā pavēru muti, neko neatbildēdama. Piegāju tuvāk, joprojām nespēdama noticēt, ka manā priekšā sēdošais Alekss bija reāls. – Labi izskaties, - viņš pēc brīža piebilda.

- To gan nevarētu teikt par tevi, - noburkšķēju, nezinādama, ko darīt tālāk. Prāts teica, lai eju prom un atstāju puisi turpat, taču smalka balstiņa sirdī kliedza, lai palieku. Tik ļoti gribēju pieskarties puiša plaukstai, viņu noskūpstīt...

- Paldies par komplimentu, - Alekss nosmīkņāja. – Varbūt apsēdīsies, lai varam aprunāties? – Zināju, ka neizdosies izvairīties no šīs sarunas, tāpēc izlēmu ātrāk tikt tam pāri. Jau gribēju apsēsties, kad izdzirdu vēl vienu pazīstamu balsi.

- Alise? Cik labi, ka tevi satiku! – Lūks iesaucās, satverdams manu elkoni.

- Sveiks, - plati smaidīdama atbildēju un pievērsos draugam, izlikdamās, ka neievēroju Aleksu. – Vai kaut kas atgadījies?

- Vai tu varētu, lūdzu, iedot savu elektronisko karti? Būšu savu kaut kur pazaudējis, - viņš paraustīja plecus.

- Pavisam aizmirsu! – smiedamās iesaucos. Sāku rakņāties somā un pēc dažiem mirkļiem izvilku Lūka elektronisko atslēgu. – Tā vakar izkrita manā istabā, - pasniedzu puisim atradumu. Marijas ierašanās dēļ biju piemirsusi uzmeklēt Lūku fakultātē un atdot viņam karti.

- Paldies! – Lūks sirsnīgi pasmaidīja, cieši mani apskaudams. Tā bija pirmā reize mūsu pazīšanās laikā, kad apskāvāmies, bet šoreiz es neizrāvos. – Nezinu, ko būtu bez tevis darījis! Jau gandrīz nosalu, - viņš iesmējās. – Vai iesim? – Lūks pēc brīža vaicāja, nepievērzdams uzmanību Aleksam, kurš joprojām sēdēja turpat.

- Esmu mazliet aizņemta, - vainīgi pasmaidīju, pamādama Aleksa virzienā. – Bet tu vari atnākt vakarā pie manis. Iepazīstināšu tevi ar savu draudzeni. - Lūks jau gribēja iet, kad vēlreiz uzlūkoja Aleksu un, pieliecies man tuvu klāt, iečukstēja ausī:

- Tev tiešām nav vajadzīga palīdzība?

- Nē, pati tikšu galā. – Draudzīgi pasmaidīju, un puisis aizsteidzās. Apsēdos uz soliņa pēc iespējas tālāk no Aleksa, un kādu mirkli valdīja klusums.

- Tavs jaunais puisis? – viņš pēc brīža vaicāja, pasmīkņādams.

- Mēs esam vienkārši draugi, - sacīju, tikai pēc mirkļa apjēgdama, ka varēju to noklusēt. – Kāda starpība, - aši piebildu, pirms viņš paspēja kaut ko teikt. - Tās tik un tā nav tavas darīšanas. - Iestājās neveikls klusums. Bija tik nepatīkami atrasties Aleksa sabiedrībā un nebūt spējīgai viņam pieskarties, noskūpstīt, pateikt, ka man joprojām ir jūtas pret viņu... Protams, ka nedrīkstēju neko tādu darīt vai teikt. Vajadzēja saglabāt distanci.

Man jau kļuva vēsi, tāpēc izlēmu turpināt sarunu, cerēdama, ka tā drīz beigsies. – Kāpēc tu vispār šurp atbrauci? Tev taču jābūt pie ģimenes, - centos šos vārdus izrunāt pēc iespējas vienaldzīgāk, it kā mani neuztrauktu viņa dzīve.

- Tieši tāpēc jau esmu šeit, - viņš atbildēja, viegli pasmaidīdams. – Domāju, ka tev tas ir jāzina. – Jau atkal iestājās klusums, un man kļuva arvien aukstāk, tāpēc nepacietīgi norūcu:

- Tad runā. Mani tur jau gaida, - pamāju uz kopmītnēm.

- Tavs Lūks, ja? – Alekss atkal pasmīkņāja. Uzmetu puisim niknu skatienu, bet viņš tikai pacēla rokas, it kā aizsargādamies. – Kas? Es taču redzēju, kā viņš uz tevi skatījās. – Šie vārdi izsita mani no līdzsvara. Kāpēc Alekss to teica? Un vai tiešām Lūkam bija pret mani kādas jūtas? Cerēju, ka nē, jo biju viņam atklāti pateikusi jau mūsu pazīšanās sākumā, ka starp mums varēja būt tikai draudzība. – Lai nu kā, iedomājos, ka tev jāzina par mani un Džesu, tāpēc arī atbraucu, - puisis atgriezās pie mūsu iepriekšējā sarunas temata. Mani māca ziņkārība, ko gan puisis teiks, lai gan prātā kāda balss kliedza, lai eju prom un lai neklausos, ko viņš teiks. Tas taču tevi vēl vairāk sāpinās, balss teica, bet es izlikos to nedzirdam. Kad neko neteicu, Alekss sāka savu stāstu:

- Kad tu aizbrauci, es nezināju, ko darīt. Nē, protams, gribēju, lai tu atgriezies un lai starp mums atkal viss būtu labi, bet ziņa par to, ka man ir bērns... Tādas lietas negadās dzirdēt katru dienu, saproti? – viņš ielūkojās man acīs, un es pamāju. Un kā vēl saprotu, gribēju teikt, taču iekodu sev apakšlūpā, neļaudama vārdiem izsprukt pār lūpām. – Sirdsapziņa teica, ka man Džesa būtu jāprec un jāaudzina mūsu mazulis, tomēr... Es tik ļoti tevi mīlēju, ka nespēju sevi pierunāt to darīt, lai arī tā būtu pareizi. Tad es sadūšojos un, aizgājis pie Džesas, pateicu, ka palīdzēšu viņai un bērnam ar naudu un visu, ko vien viņiem vajadzēs, bet dzīvot ar viņiem nedzīvošu. Tā, lūk. Tad notika visneiedomājamākais. Zini, ko viņa pateica? Neuztraucies, tas tāpat nav tavs bērns.

- Kāpēc tu man to visu stāsti? – pēc ilgāka klusuma brīža vaicāju, jūtot, kā aizlūst balss. Tātad mammai bija taisnība – Džesa tik tiešām bija samelojusi par mazuli, viņa bija gatava uz visu, lai tikai atgrieztu Aleksu sev, gatava pat uz tādiem meliem... Un ja nu Alekss izlemtu palikt ar viņu? Tādā gadījumā Džesai visu mūžu nāktos melot... Vai viņa tiešām bija tik zemiska, lai tā rīkotos?

Ārā jau bija sācis krēslot, un likās, ka nevar kļūt vēl aukstāk.

- Nezinu, - viņš paraustīja plecus. – Iedomājos... Ka dzirdot šos vārdus, mēs varētu atkal būt kopā. Sākt visu no sākuma.

- Alekss... - balss atkal aizlūza. Šis piedāvājums bija tik negaidīts. Protams, ka gribēju būt kopā ar puisi, kuru mīlēju, bet vai nebija gudrāk sākt visu no sākuma? Jā, es joprojām par viņu domāju un sapņoju (un murgoju), tomēr... Strauji piecēlos kājās, gribēdama iet, kad puiša vārdi mani apturēja.

- Es tevi joprojām mīlu! Zinu, ka arī es tev neesmu vienaldzīgs...

- Alekss... - atkal aprāvos, skatīdamās uz savu kurpju purngaliem, jo nespēju pacelt galvu un ieskatīties viņam sejā. Ja mūsu acis sastaptos, viņš uzreiz visu saprastu. Viņš vienmēr visu saprata.

- Labi, tad pasaki, ka neko nejūti! Tad es likšu tevi mierā! – viņš iekarsa dusmās. Pacēlu acis, ieskatīdamās puisim sejā. Alekss tik tiešām bija sadusmots. – Nu, saki! Pasaki, ka nemīli mani! – viņš iesaucās, noplātīdams rokas.

Nespēju neko izdvest. Un ko gan es būtu teikusi? Jā, es mīlu tevi, bet mēs nevaram būt kopā? Es taču gribēju būt ar viņu kopā! Jutu, kā acīs sariešas asaras un kaklā sakāpj kamols. Neko neteikdama, pagriezos un strauji metos kopmītņu virzienā, nespēdama vairs izturēt Aleksa sabiedrību.