TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT TREŠĀ NODAĻA

Pēc dažām stundām jau ieradās viesi, tai skaitā arī Beatrise un tētis. Beatrises vēders bija patiešām liels, un es atcerējos, ar kādu punci staigāja mamma, kad bija stāvoklī ar Deiziju un Oliveru. Joprojām neticēju, ka man būs vēl viens pusbrālis vai pusmāsiņa – to abi jaunie vecāki joprojām slēpa no pārējiem, gribēdami, lai tas ir pārsteigums.

No sākuma vecmamma jutās ļoti neērti Beatrises un tēta sabiedrībā un burkšķēja, kāpēc viņiem šeit jāatrodas, bet es viņu centos mierināt, ka viņi arī ir mūsu ģimene.

Vēl pirms pusotra gada es būtu bez apdomas piekritusi vecmammai un negribētu pieņemt tēti šajā mājā, taču tagad viss bija mainījies. Zināju, ka vecmamma joprojām dusmojas uz viņu par notikumiem, kas norisinājās pirms vairāk nekā desmit gadiem. Viņa nespēja piedot Teiloram par to, ko viņš nodarījis viņa meitai un cik daudz sāpju viņa izcietusi šī vīrieša dēļ.

Iedomājos, vai arī mana mamma tā izturētos pret Aleksu pēc daudziem, daudziem gadiem, ja mēs nebūtu sagājuši kopā, bet izlemtu uzturēt kontaktus.

Kad beidzot mamma lika visiem iekārtoties pie galda, Alekss apsēdās man blakus un silti uzsmaidīja. Kad tika atnesti ēdieni un visi sāka mieloties, gaisotne pie galda pamazām atslāba un visi kļuva draudzīgāki. Biju ēdusi tikai ap pusdienlaiku, tāpēc tagad jutos pamatīgi izsalkusi un stūķēju iekšā pēc iespējas vairāk dažādu ēdienu, par ko Alekss smīnēja, lai gan pats nebija labāks.

Viņa plauksta atradās man klēpī, un mēs sakļāvām kopā pirkstus, kas deva man drosmi atbildēt uz dīvainiem vecmāmiņu jautājumiem. Arī pārējie klātesošie saņēma ne mazumu interesantu jautājumu, bet es lielākoties centos runāt tikai ar Aleksu, kura uzmanību nepārtraukti centās novērst vai nu Deizija, vai Olivers.

- Skaties, ka jaunākā māsa neaizved tavu kavalieri, - pēc kāda brīža Beatrise sacīja, un mēs visi iesmējāmies.

- Neuztraucies, mana sirds jau pieder tev, - Alekss nočukstēja, pieliekdamies man klāt, lai neviens cits to nevarētu sadzirdēt. Palūkojos uz mazo māsu un iedrošinoši uzsmaidīju, bet redzēju, ka viņa bija pamatīgi nosarkusi un droši vien jutās apkaunota par šādu joku. Izlēmu aprunāties ar viņu pēc vakariņām un pateikt, ka arī par mani jokoja, kad biju mazāka, tomēr šie joki bija domāti mīļi un par tiem nevajadzēja apvainoties.

Pēc neilga brīža, kad visi atkal čaloja cits ar citu, tētis noklepojās un, satverdams šampanieša glāzi pirkstos, piecēlās.

- Es gribu ko teikt, - viņš skaļi sacīja, pievērzdams visu klātesošo uzmanību. – Jūs jau visi zināt, ka mana sieva Beatrise ir stāvoklī...

- To ir grūti nepamanīt, - Viljama mamma pārtrauca, un visi iesmējās, jo to patiešām bija grūti neredzēt. Tētis pasmaidīja un turpināja.

- Tad nu mēs esam izlēmuši uz kādu brīdi pārcelties atpakaļ uz sauszemes. Pirmkārt, mēs negribējām, lai Beatrise dzemdē uz kuģa, un, otrkārt, mums visiem būs labi kādu laiku padzīvot mājās, tas nāks tikai par labu.

- Kurš tad vadīs kuģi? – Alekss painteresējās, un es sapratu, ka tas ir labs jautājums. Vai tētis bija nolīdzis darbam jaunu direktoru? Vai arī tagad noteikumus diktēja arī Aleksa tēvs?

- Par to es arī gribu iedzert, - tētis sacīja, palūkojies uz Aleksu. Saspiedu puiša plaukstu, baidīdamās, ka viņu tūlīt izdzīs no mājām. – Alekss, tu uz šī kuģa esi burtiski uzaudzis. Atceros, kā jūs atbraucāt, kad biji jaunāks par šiem knauķiem, - viņš pamāja uz Deiziju un Oliveru, kurus gan nevarētu saukt par knauķiem. Viņi jau bija pietiekami lieli, lai abus varētu saukt par jauniešiem.

- Tu lieliski pārzini kuģa darbību, pasažieru problēmas un tādā garā, - tētis turpināja. – Tāpēc es gribētu piedāvāt tev direktora vietnieka vietu. – Viņš pasmaidīja, paceldams glāzi. Palūkojos uz Aleksu, kurš izskatījās šokēts. Viņš pavisam noteikti negaidīja šādu noteikumu pavērsienu. Neviens no mums negaidīja, ka tētis piedāvās kaut ko tamlīdzīgu. Kamēr Alekss joprojām nespēja parunāt no pārsteiguma, apkārtējie sāka gavilēt, un beidzot arī puisis atjēdzās.

- Bet kā tad universitāte? – viņš jautāja. – Es nevaru aizbraukt uz kuģi un pamest mācības. Teilor, tu labāk par citiem zini, cik ļoti es gribu kļūt par kuģa kapteini...

- Tā ir vismazākā problēma, - tētis iedrošināja. – Es jau runāju ar taviem vecākiem, viņi ir sajūsmā par šo ideju. Tāpat es sazinājos ar tavu universitāti un izrādās, ka tu vari studēt neklātienē gluži tāpat kā mācījies visus šos gadus vidusskolā. Nu, vai esi ar mieru?

- Es tiešām nezinu, vai esmu tam gatavs... - viņš izskatījās samulsis.

- Alekss, tā taču ir lieliska iespēja, - cieši saspiedu puiša plaukstu savējā. Viņš varēja strādāt uz kuģa un pelnīt naudu, bet tajā pašā laikā mācīties universitātē. Protams, tas nozīmētu, ka mēs varētu tikties daudz retāk, tomēr pašlaik likās, ka būtu muļķīgi atteikties no tāda piedāvājuma, turklāt tas taču nebūs uz mūžīgiem laikiem, kādreiz jau tētis pats pārņems vadību.

- Labi, esmu ar mieru, - Pēc saspīlēta brīža puisis beidzot smaidot pamāja, un mēs saskandinājām glāzes.

- Tādā gadījumā man arī ir ko teikt, - tagad mamma piecēlās. – Alise, es zinu, ka gribi pavadīt Jaunā gada brīvdienas uz kuģa, un mēs ar tēti tev dāvinām lidmašīnas biļetes. Tikai esiet uzmanīgi! – viņa piekodināja, īpaši uzlūkojot Aleksu. Nezināju, par kādu drošību un uzmanību viņa pašlaik runāja, tobrīd vienīgais, kas mani piepildīja, bija prieks. Pielēcu kājās un apskāvu mammu.

- Kā tu zināji? – smejoties vaicāju, atgriezusies savā vietā. Mamma paskatījās uz puisi man blakus, un es uzreiz visu sapratu.

- Piedod, - viņš ieķiķinājās. – Zināju, ka tu to nepajautāsi, tāpēc pajautāju es, - viņš atklāja un apskāva manus plecus.

Šis vakars bija kļuvis par brīnumaināko dienu manā mūžā, un es joprojām nespēju līdz galam noticēt savām ausīm un acīm. Alekss bija ieguvis direktora vietnieka amatu, un es varēšu gandrīz mēnesi pavadīt tur, kur mani sauca sirds – uz kuģa kopā ar labākajiem cilvēkiem pasaulē.