TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

SEPTĪTĀ NODAĻA

Negribēju piespiest Aleksu man stāstīt, par ko viņš ar Pārkeru runājis, tomēr palikt bez informācijas arī nevarēju. Biju pārāk ziņkārīgs cilvēks, turklāt es taču redzēju, ka viņi ar Pārkeru apsprieda kaut ko svarīgu, kaut ko, kas nekādi nevarēja būt vienkārši sīkums. Bet ko lai es daru? Jā, biju domājusi pajautāt Marijai, taču tagad, vairākas stundas pēc vakariņām, kad gulēju kajītē, cenzdamās aizmigt, šī doma vairs nelikās tik laba. Nolēmu gulēt, jo bija jau diezgan vēls, un diena bija izvērsusies notikumiem bagāta, tāpēc biju ļoti nogurusi. Gan jau rīt kaut ko izdomāšu. Piespiedīšu Aleksu atklāt, par ko viņi abi runāja, nestrīdoties ar puisi. Man tik ļoti nepatika ar viņu strīdēties.

Nākamajā rītā vairs nejutos tik slikti. Biju izgulējusies un pēkšņi vairs nelikās, ka Alekss ar Pārkeru slēptu no manis kaut ko briesmīgu. Jā, varbūt tie arī nebija sīkumi, tomēr tas noteikti nebija nekas krimināls. Gan jau es ar laiku uzzināšu, kas noticis.

Piecēlusies un ātri saģērbusies, devos brokastīs, taču nepaspēju aiziet līdz kafejnīcai, kad mani kāds pasauca.

- Tu esi Alise, vai ne? - mana vecuma meitene vaicāja. Viņa bija mazliet garāka par mani, gaišiem, gariem matiem un diezgan izskatīga.

- Jā, - piesardzīgi atbildēju. - Vai kaut kas noticis? - vaicāju.

- Jau sen gribēju ar tevi iepazīties, - viņa viltīgi pasmaidīja. Man nepatika šis smaids. - Tātad tu nezini, kas esmu?

- Vai man vajadzētu to zināt? - atbildēju ar pretjautājumu. Nekad iepriekš nebiju viņu redzējusi, un nešķita, ka meitene būtu populāra. Kāpēc man vajadzētu viņu pazīt?

- Ak, tātad viņi tev par mani neko nav stāstījuši? - meitene iesmējās, tomēr tie nebija laipni smiekli kā Anabelai. Papurināju galvu, joprojām nesaprazdama, par ko blondā meitene runā. - Esmu Džesa. - Viņa pēc neilga klusuma brīža sacīja. Džesa. Vai es pazinu kādu Džesu? Varbūt tā bija mana bērnudārza draudzene, un tagad es viņu vairs neatcerējos? Nē, es nevienu Džesu nepazinu. Tikai... Aleksa bijušo draudzeni arī sauc Džesa. Tagad viss saslēdzās ķēdītē - Aleksa un Pārkera noslēpumainība, sarunas pārtraukšana uzreiz pēc manas ierašanās, mūsu vecuma meitene... Tā bija Aleksa bijusī draudzene, citādi nevarēja būt.

- Džesa? - pārjautāju, it kā nebūtu dzirdējusi. Mana balss aizlūza. Viņa plati pasmaidīja, tomēr uzreiz atkal kļuva nopietna. Ļauna.

- Ja esi tik stulba un nesaproti uzreiz, atkārtošu - jā, esmu Džesa. Un vai zini, kāpēc es ierados uz kuģi? Kāpēc lidoju pāri visai pasaulei tieši uz šo kuģi? - viņa izskatījās dusmīga. Džesa pietuvojās man klāt, un es centos atkāpties, bet nespēju, jo aiz muguras bija siena. Baidījos, ka viņa varētu iesist, un mana sejas izteiksme noteikti atklāja manas domas, jo Džesa atkal iesmējās.

- Protams, ka tu nezini, kāpēc esmu šeit. Tu taču esi tik stulba. Nesaprotu, kā Alekss varēja izvēlēties tevi. Tu taču esi... Tu atgādini slotu. Nevar ne salīdzināt ar mani, vai ne? - viņa pļāpāja. Kāpēc viņa ar mani tā sarunājās? Kā viņa uzdrošinājās? Saspiedu rokas dūrēs un, sakodusi zobus, izgrūdu:

- Ja tu vēlreiz runāsi par mani šādiem vārdiem, es... - norūcu.

- Neuztraucies, es tev vairs neko neteikšu. Citādi aizskriesi pie sava Aleksa, vai ne? - viņa atkal iesmējās. Goda vārds, biju gatava viņai iesist, lai gan negribēju iekulties nepatikšanās. Negribēju iekļūt policijas iecirknī dažas dienas pirms tēva kāzām. Turklāt tagad uz šī kuģa bija četri vecāki, nevis tikai divi. Džesa nebija tā vērta, lai pēc tam klausītos stundu garu lekciju par atbildību un savaldību.

- Es arī pati varu par sevi pastāvēt, - norūcu, lai gan uzreiz to nožēloju.

- Neuztraucies, drīz tikai tā arī būs tava iespēja. Jo zini, ko? Esmu šeit, lai atgrieztu Aleksu. Un es neaizbraukšu, kamēr viņš nebūs mans. Netaisos zaudēt tādai kā tu. - Gribēju pajautāt Džesai, kāda tad es biju un kā pēc piecu minūšu pazīšanās viņa varēja būt tik droša par manu raksturu, bet meitene jau aizsteidzās. Vai tiešām Alekss kādreiz bija kopā ar šo meiteni, gulēja vienā gultā, teica, ka mīl? Viņa taču bija tik... ļauna. Kā viņa vispār varēja teikt, ka es biju sliktāka par viņu? Kā viņa to varēja zināt? Nevarēja, tur jau tā lieta. Un tomēr viņa draudēja atņemt man Aleksu. Vai puisis atgriezīsies pie viņas? Nē, viņš teica, ka mīl mani. Nevarētu būt, ka pēc gada viņš izvēlēsies Džesu.

Vairs negribēju brokastot, tāpēc atgriezos kajītē, kur Marija joprojām gulēja. Viņa parasti bija enerģijas pilna un modās vēl agrāk par mani, bet vakar mēģinājums bija ievilcies, tāpēc meitene gulšņāja. Aizvērusi durvis, atbalstījos pret durvīm un centos nomierināties. Džesa bija tikai parasta meitene, kura sapņoja par Aleksu. Daudzas meitenes sapņoja par Aleksu. Viņš taču nepametīs mani tādas meičas dēļ?

- Ei, Alise! - dzirdēju Marijas balsi, un palūkojoties uz draudzeni, apjēdzu, ka vairs neatrodos vertikālā stāvoklī. Biju noslīdējusi uz grīdas, atbalstījusies pret durvīm, un Marija bija pieliekusies, lai man palīdzētu piecelties. - Brokastis laikam bijušas pārāk švakas, ja tev nav spēka pat nostāvēt kājās, - viņa burkšķēja, palīdzēdama man apgulties.

- Nē, es nepaspēju aiziet līdz kafejnīcai, - atbildēju. - Gaitenī kādu satiku.

- Kuru tad tu varētu satikt? – viņa murmināja. – Turklāt visi taču tevi pazīst.

- Džesu.

- Džesu? Kungs tētīt, tai maitai pietika nekaunības atnākt uz darbinieku stāvu, lai tevi uzmeklētu? Ko viņa gribēja? - Marija uzreiz kļuva modrāka, bet es varēju domāt tikai par vienu - kāpēc draudzene nebija šokā par to, ka Džesa atradās uz kuģa? Vai Marija par to jau zināja? Tad kāpēc nepateica man?

- Tātad tu zināji, ka viņa ir atbraukusi? - piecēlos sēdus. Marija iekārtojās man blakus.

- Pārkers vakar pateica. Piedod, es negribēju bojāt tev dienu. Neuztraucies, viņa nav tava konkurente.

- Es nemaz neuztraucos, - purināju galvu un centos runāt pārliecinoši, lai gan man tas neizdevās. - Alekss mani mīl, un nepametīs Džesas dēļ. Tā taču ir, vai ne?

- Protams, ka tā ir, - Marija mani apskāva un nobučoja uz vaiga. - Tev nav par ko uztraukties. Džesa ir maita, un to visi zina.

- Jūs agrāk bijāt draudzenes, vai ne? - pēkšņi mainīju sarunas tematu, ielūkodamās meitenei acīs. - Kāpēc tagad tu sauc viņu tādos vārdos? Vai tāpēc, ka viņa pameta Aleksu?

- Tāpēc, ka viņa ir briesmīgs cilvēks. Jā, mēs bijām draudzenes, tomēr... Viņa vienmēr visus izmantoja, un mani vispirms. Ja godīgi, man šķiet, ka situācija ar Aleksu bija daudz nopietnāka, nekā mums pastāstīja. Es nezinu sīkumus, tev vajadzēs to uzzināt no viņa paša.

- Viņš man pat nepateica, ka Džesa ir atpakaļ. Kāpēc viņš no manis to slēpj?

- Ir tikai viens veids, kā to noskaidrot, - Marija paraustīja plecus.