TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TREŠĀ NODAĻA

- Mammu, kas noticis? – vaicāju, prātā iztēlodamās visšausmīgākos notikumus, kas būtu varējuši notikt uz kuģa. Deizija ar Oliveru nodedzināja kajīti. Kāds aizlidoja aiz borta. Kādam bija sirdslēkme. Satraukta lūkojos mammā, kura izskatījās diezgan dusmīga.

- Ejam, šī nav īstā vieta, kur to apspriest.

- Silvija... - Alekss iesāka. Kad viņi iepazinās pagājušā gada septembra sākumā, mamma vēl nezināja, ka viņš ir mans puisis. Viņa bija devusies uz Teilora dzīvokli, kurā tagad dzīvoja Alekss, lai pārbaudītu, ka tur viss ir kārtībā, un tieši tad mamma arī pirmo reizi satika manu draugu un lika saukt viņu vienkārši vārdā.

- Man arī prieks tevi redzēt, Alekss, bet tagad man ir vajadzīga Alise, - mamma atplauka valdzinošā smaidā, tomēr drīz vien atkal kļuva pavisam nopietna. – Iesim. – Palūkojos uz Aleksu, kurš tikai uzmundrinoši pasmaidīja un pamāja ar galvu, tāpēc sekoju mammai.

- Vai tu vari beidzot paskaidrot, kas noticis? – jautāju, kad vairs nespēju izturēt viņas klusēšanu. Bijām nonākušas līdz viņu kajītei, un mamma, joprojām klusēdama, atvēra durvis un ielaida mani iekšā. Kajīte bija patiešām liela, jo šeit bija divas guļamistabas – viena mammai un Viljamam, viena dvīņiem. Telpā neviena nebija, acīmredzot, patēvs ar bērniem bija devies pastaigā pa kuģi vai izklaidējās citādā veidā.

- Mani ļoti interesē, kāpēc tu neieradies vakariņās. Vai ģimene tev vairs neko nenozīmē? – viņa ielūkojās man acīs, bet likās, ka sieviete cenšas ieskatīties man dvēselē. Vai tiešam tas bija nopietnās sarunas iemesls?

- Vai tāpēc...

- Jā, tāpēc. – Viņa mani pārtrauca, nostādamās pie loga. – Man šķita, ka ieradāmies šeit kā ģimene. Kāpēc tu ignorē kopīgās vakariņas?

- Mammu, es gribēju pabūt kopā ar draugiem. Es neesmu viņus redzējusi gandrīz gadu. Es ilgojos. Apsolu, ka pavadīšu laiku arī ar jums, bet... - Tagad arī es biju dusmīga, taču vairāk gan noskumusi. Vai, braucot šajā kruīzā, mamma domāja, ka pavadīsim kopā visu laiku? Nē, es gribēju stundām ilgi pļāpāt ar Mariju, draiskoties baseinā ar Pārkeru un Metjū vai vienkārši sēdēt Aleksa apskāvienos.

- Es saprotu, ka tev ir draugi, taču tev ir arī ģimene, un mēs arī vēlamies pavadīt ar tevi laiku, un tas nav apspriežams.

- Protams, - atbildēju. Negribēju turpināt strīdu.– Vai tagad drīkstu iet?

- Jā. Tikai neaizmirsti par rītdienas brokastīm. Mums piebiedrosies Teilors ar Beatrisi.

- Arlabunakti, mammu, - nomurmināju, un devos prom, neatbildēdama, vai ieradīšos uz brokastīm. Aizsteidzos uz mūsu kajīti, kur Marija jau sēdēja pidžamā ar portatīvo datoru klēpī.

- Tu izskaties nogurusi. Vai beidzot bija īpašais brīdis? – Marija iesmējās. Vai viņa atkal taisījās runāt par manām un Aleksa attiecībām?

- Marij! – iesaucos. Labprāt būtu sviedusi draudzenei ar spilvenu, tomēr tas negadījās pa rokai.

- Kas? – viņa nevainīgi mani uzlūkoja, paceldama galvu no datora ekrāna. Iegājusi mūsu nelielajā vannas istabā, ieslēdzu siltu ūdeni un nomazgāju kosmētiku. Kad atkal nostājos pretī draudzenei ar dvieli rokās, sacīju:

- Esmu nogurusi. Šī bija gara diena, tas arī viss, - paraustīju plecus. Diena patiešām bija gara, tomēr, pat ja mums ar Aleksu būtu bijis sekss, Marijai es to nekādā gadījumā neatklātu. Ko zina Marija, zina visi kuģa darbinieki, un varbūt arī pasažieri.