TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

PIEKTĀ NODAĻA

Marija palīdzēja man uzvilkt bēšo kleitu, ko pirms gada biju nopirkusi Barselonā, un mēs kopā devāmies uz dzimšanas dienas vakariņām. Domāju, ka tas bija pietiekami labs iemesls uzvilkt šo skaisto tērpu, īpaši ņemot vērā manus tālākos nakts plānus ar Aleksu. Viņš gan tos vēl nezināja.

Kad nonācām restorānā, visi vēl nebija sanākuši, tāpēc devos pie dvīņiem, lai pasniegtu viņiem dāvanas. Oliveram blakus sēdēja Alekss, un viņi abi par kaut ko karsti diskutēja. Brālim bija uzvilkta jūrnieka cepure.

- Alise, iedomājies, Alekss uzdāvināja man īstu jūrnieka cepuri! Tā piederēja kapteinim! – Olivers smaidot stāstīja. Viņš sasita plaukstas, un zēna acis mirdzēja priekā.

- Cerams, ka kapteinis nepalika bez cepures, - pajokoju, uzspiezdama mazajam brālim uz vaiga skūpstu. Pagriezos un noskūpstīju arī Deiziju, kura arī centās iesaistīties Olivera un Aleksa sarunā. Apsēdos brīvajā vietā blakus puisim, un Marija ar Pārkeru iekārtojās man blakus.

Vakariņas pagāja priecīgā noskaņojumā, mēs daudz smējāmies, runājām par nesvarīgām lietām un dzērām šampanieti, un vakars patiešām bija izdevies. Deizija ar Oliveru nespēja sajūsmināties par ekskursiju pa kuģi un iespēju uzrāpties uz kapteiņa tiltiņa, ko viņiem sagādāja Aleksa tēvs.

- Man tev ir pārsteigums, - draugs iečukstēja man ausī, kad tika pasniegta dzimšanas dienas torte. Acīm mirdzot, palūkojos uz puisi, kurš mīklaini pasmaidīja, paceldams uz augšu tikai vienu lūpu kaktiņu. Šis smaids darīja mani traku.

- Esmu pati uzmanība, - klusi atbildēju, lai apkārt sēdošie nedzirdētu. Nez kāpēc likās, ka šie vārdi jāatstāj slepenībā, ka tiem jāpieder tikai mums diviem vien...

- No sākuma mums jātiek prom no šejienes, - Alekss papurināja galvu.

- Tu padarīsi mani traku, - pajokoju. – Ejam, - sacīju, satverdama viņa plaukstu. Vakara gaitā bijām apēduši tik daudz, ka tortei vietas vairs nebija. Biju pārliecināta, ka mammai nepatiks mūsu aiziešana, tomēr man jau bija izdomāta atruna. Negaidot mammas protestus, pieliecos viņai klāt un sacīju:

- Mēs iesim pastaigāt pa klāju. Būšu atpakaļ kajītē ne vēlāk par desmitiem, - centos runāt pēc iespējas pārliecinošāk, lai viņa noticētu maniem meliem. Es nekad neesmu bijusi laba mele, man tas vienkārši nepadevās, taču šoreiz šķita, ka mamma uzķeras uz āķa, jo viņa tikai pasmaidīja.

- Alekss, manai meitai jābūt kajītē ne vēlāk par desmitiem. Ja kas, man ir Marija, - viņa smaidot pamāja uz draudzeni, kura tajā brīdī čaloja ar Pārkeru un mūs pat neievēroja.

- Protams, kundze, - Alekss nopietni pamāja ar galvu, lai gan redzēju viņa acīs mirdzumu, kas liecināja, ka viņš netaisījās mani laist prom tik agri. Nu, es nemaz negribēju aiziet, jo biju nolēmusi pavadīt šo nakti ar puisi, kuru mīlēju. Just viņa pieskārienus, silto elpu, aizmigt un pamosties blakus... Ticēju, ka Marija mūs piesegs, tāpēc ne par ko neuztraucos.

Izgājuši no restorāna, lēnām devāmies pa klāju. Gribēju steigties, skriet uz viņa kajīti, it kā mēs kaut ko kavētu, it kā kaut ko nepaspētu, kaut gan bija patīkami tā lēnām soļot pa klāju, izbaudot šo jauko vakaru.

- Tu esi tik skaista, - Alekss klusi sacīja, lai to varētu dzirdēt tikai es. – Šī kleita... Un tu... - viņš aprāvās.

- Vai atceries pagājušo vasaru? Barselonu? – vaicāju, ielūkodamās puisim acīs. Viņš piekrītoši pamāja.

- Kā tu kliedzi, ka ienīsti mani? Protams, to ir grūti aizmirst, - draugs iesmējās.

- Zini, es nekad neienīdu tevi, - atzinos. Alekss man riebās, un es nevarēju viņu izturēt, bet ienīdusi nekad nebiju. Viņa dēļ es vienmēr iekūlos kaut kādās nepatikšanās ar Mereditu; protams, ka viņš man riebās.

- Tātad es tev patiku jau uzreiz? – Alekss izskatījās ieintriģēts.

- To es neteicu, - iesmējos. – Tu man drausmīgi nepatiki. Taču es tevi neienīdu. Ir grūti ienīst kādu, kurš cenšas būt jauks, - pasmaidīju, un mēs apstājāmies. Alekss piespieda mani pie aukstās sienas un pieliecās, lai noskūpstītu. Satvēru puiša seju plaukstās, un vēlējos, lai šis mirklis nekad nebeigtos.

- Mēs esam gandrīz klāt, pacieties, - puisis sacīja, kad beidzot atrāvāmies viens no otra. Laikam bijām mazliet aizrāvušies.

- Pagaidi, tava kajīte taču ir citā stāvā, - nošņācos. Viņš noteikti bija kaut ko sajaucis.

- Aiztaisi acis, - Alekss pavēlēja, satverdams mani aiz rokas. – Tikai nešmaucies. – Zināju, ka puisis smaida. Darīju, kā likts, un sekoju draugam. Ticēju, ka viņš nenodarīs man pāri. Dzirdēju durvju klikšķi, un pēc dažiem mirkļiem Alekss sacīja: – Tagad vari attaisīt acis.

Pavēru plakstiņus, pamanīdama, ka atrodamies kajītē. Milzīgā kajītē. Tas bija prezidenta luksa numurs, kurā gandrīz nekad neviens neuzturējās, jo kajīte maksāja milzīgu naudu – to es zināju vēl no pagājušā gada, kad strādāju par apkopēju. Bet tādā gadījumā - ko mēs šeit darījām? Vai Alekss bija nozadzis atslēgu?

- Laipni lūgta mūsu jaunajās mājās, Taneres kundze, - viņš smejoties sacīja, aicinādams mani dziļāk. Taneres kundze. Tas izklausījās tik... pareizi. Pagāju mazliet tālāk no durvīm, joprojām nespēdama neko bilst, it kā būtu norijusi mēli. Kajīte bija patiešām milzīga – pašlaik atrados viesistabā ar gaišiem ādas dīvāniem, žurnālu galdiņu, televizoru un pusdienu galdu, bet šeit bija arī izeja uz balkonu, kurš arī bija milzīgs. Tālāk bija durvis uz guļamistabu un vannas istabu.

- Kā tev patīk? – Alekss vaicāja, atkal pienākdams man klāt un aplikdams rokas man ap vidukli.

- Tikai nesaki, ka nozagi atslēgu un nakts vidū pie mums ielauzīsies apsargi, - jokodama pasmaidīju. – Mammu ķers sirdstrieka, ja viņa ieraudzīs mani gultā ar puisi. – Tā bija taisnība. Mamma vienmēr centās mani pasargāt un lika atgriezties mājās desmitos vakarā, it kā kaut kas slikts varēja notikt tikai naktī, it īpaši jau tādā pilsētā kā Ņujorka. Laikam jau visi vecāki domāja, ka viņu bērni ir pareizi.

- Neuztraucies, viss ir nokārtots. Mūs šeit neviens neatradīs, esam drošībā, mana princese, - viņš plati pasmaidīja, pēkšņi paceldams mani no zemes un nesdams uz guļamistabu. Kad Alekss sauca mani par visskaistāko, par viņa princesi, es patiešām tā jutos, un varēju vismaz dažas sekundes iztēloties, ka tā arī ir. Puisis noguldīja mani uz milzīgās gultas, kas bija vēl lielāka, nekā viņa kajītē. Tā bija karaliska.

Alekss apgūlās man virsū, un es, aizvērdama acis, sāku viņu skūpstīt, ļaudamās savām jūtām.

Mēs gulējām uz muguras, nekustīgi, cieši turēdami viens otra plauktas. Bijām aizmirsuši par apkārtējo pasauli, par mūsu radiniekiem un draugiem, par norietējušo sauli un tumsu aiz loga. Bijām tikai divi vien. Atcerējos iepriekšējo vasaru, strīdus un kliedzienus, un tad pirmo skūpstu pēc ekskursijas Romā... Ja toreiz mamma nebūtu izlēmusi mani sūtīt vergot, es varbūt nekad nebūtu satikusi Aleksu, nekad nebūtu pret viņu izjutusi riebumu, un nekad nebūtu viņā iemīlējusies.

- Alekss? – čukstus vaicāju, it kā kāds varētu mūs noklausīties. Pagriezu galvu, lai ielūkotos draugam acīs. – Pasaki to vēlreiz, - pasmaidīju.

- Es tevi mīlu. Vairāk par visu, - viņš čukstēja.

- Es arī tevi mīlu, - klusi atbildēju, un, piespiedusies puisim klāt, iemigu viņa apskāvienos.