TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA

Pēc vairākām stundām, kad beidzot biju nomazgājusies un izskatījos pēc kaut cik normāla cilvēka, pamodos no skaļas vibrācijas man pie sāniem. Izķeksēju telefonu no segas un paskatījos ekrānā. Alekss. Viņš noteikti gribēja zināt, kāpēc iepriekš biju zvanījusi. Es arī to gribētu zināt. Ar kuru vietu es vispār domāju, kad izdomāju puisim piezvanīt? Jā, es biju iedzērusi, taču man likās, ka pusotra mēneša laikā iemācījusies sevi kontrolēt un nedomāt par Aleksu, kad biju citu cilvēku sabiedrībā. Nu, izskatās, ka būs jāsāk viss no sākuma.

Netaisījos viņam atbildēt. Nemūžam. Es biju zvanījusi viņam kļūdas dēļ, tas vairs nekad neatkārtosies, viņam bija jāpaliek ar Džesu un abu bērniņu. Es nedrīkstēju iejaukties Aleksa dzīvē. Kāpēc es vispār nebiju izdzēsusi viņa numuru? Gribēju paslēpt vibrējošo telefonu zem segas un izlikties, ka nedzirdu, bet Aleksa fotogrāfija, kas bija izgaismota uz ekrāna, nelika man mieru. Biju uzņēmusi šo foto viņa kajītē tēta un Beatrises kāzu dienā. Puisis bija ģērbies smokingā un plati smaidīja. Todien biju sapņojusi, ka tādu pašu smokingu viņš uzvilks uz mūsu kāzām.

Nedomā par to. Beidz. Iekodu sev lūpā, un gribēju pabāzt telefonus zem segas, taču atskanēja pīkstiens; bija pienākusi īsziņa. Pamanīju, ka tā ir no Aleksa, bet tik un tā atvēru.

Alise, vai kaut kas noticis? Lūdzu, es vēlos aprunāties.

Vēlreiz iekodu lūpā, šoreiz spēcīgāk. Gribēju raudāt, lai gan zināju, ka nedrīkstu. Vajadzēja saņemt sevi rokās un uzrakstīt īsu atbildi, citādi viņš nekad neliks mani mierā.

Mums nav par ko runāt. Tā bija kļūda.

Pēc dažām sekundēm pienāca puiša atbilde, un es jutu, kā pār vaigu notek asara. Lūdzu. Es tevi tik ļoti mīlu... Izslēdzu telefonu un dusmīga iebāzu to zem spilvena, noslaucīdama mitros vaigus. Pagriezusies uz sāniem, centos aizmigt, jo joprojām nejutos pārāk labi pēc vakardienas ballītes, taču Aleksa īsziņa nedeva man mieru. Viņš joprojām mani mīlēja. Arī es viņu mīlēju, lai gan nedrīkstēju. Apsolīju sev, ka šīs jūtas kādreiz pāries, noteikti pāries. Es viņu aizmirsīšu, un arī puisis pēc dažiem gadiem vairs neatcerēsies tādu Alisi Harisonu. Mums vienkārši jāaizmirst vienam otrs, citas izvēles nebija.

Vakarā atkal pamodos un sapratu, ka biju izsalkusi. Visu dienu negribējās ēst, jo pēc alkohola lietošanas jutos drausmīgi, taču tagad kurkstēja vēders. Gabija ar Emīliju acīmredzot vēl gulēja, jo kopīgajā telpā neviena nebija. Klusi pagatavoju sev vairākas sviestmaizes un atgriezos istabā, kur ieslēdzu datoru un kādu laiku skatījos nejēdzīgus video.

Pēc neilga brīža man piezvanīja Marija, un mēs mazliet aprunājāmies. Ieraudzījusi viņas seju datora ekrānā, sapratu, ka draudzene bija nobažījusies.

- Alise, paldies Dievam, tu esi dzīva! – viņa iesaucās. Paraustīju plecus, košļādama sviestmaizi. Vai Marija bija domājusi kā citādāk? – Mēs jau domājām, ka ar tevi kaut kas noticis, ja jau zvanīji Aleksam!

- Marij, nomierinies, - klusi iesmējos, iekārtodamās ērtāk. – Es biju ballītē un iedzēru par daudz, - paskaidroju. – Man nevajadzēja viņam zvanīt. – Nopūtos, gaidīdama, ka meitene strīdēsies man pretī, bet tas nenotika. Tā vietā viņa tikai īsi noteica:

- Nevajadzēja gan. – Kad neizpratnē lūkojos Marijā, draudzene paskaidroja: - Tu pat iedomāties nevari, cik laimīgs viņš izskatījās, kad tu piezvanīji. Cerību pilns.

- Neatceros, ka būtu ar Aleksu runājusi, - godīgi atzinos.

- Tu arī nerunāji. Viņš bija pārāk nobijies, lai atbildētu. Āpsis, - Marija iesmējās. Atviegloti nopūtos, apjēgdama, ka nebiju apkaunojusi sevi arī Aleksa priekšā, pietika jau ar Lūku, kurš ballītes vietā auklējās ar mani. – Kad viņš beidzot saņēmās un piezvanīja, atbildēja kaut kāds puisis. – Marija skatiens bija caururbjošs. Viņa patiešām izskatījās dusmīga. Acīmredzot neviens no viņiem joprojām neticēja vai vienkārši negribēja ticēt tam, ka starp mani un Aleksu viss ir beidzies un ka tagad mums bija katram sava dzīve.

- Tas ir Lūks. Es biju atslēgusies, - smejoties paskaidroju, cenzdamās izlīdzināt gaisotni. – Viņš vienkārši palīdzēja man tikt līdz gultai.

- Vai to tagad tā sauc?

- Par ko tu runā? – neizpratnē jautāju, tikai pēc dažiem mirkļiem apjēgdama, uz ko draudzene tēmēja. – Tu nepareizi saprati. Lūks ir vienkārši draugs. Vai tu tiešām domā, ka es varētu tik ātri atrast sev citu puisi? Vēl neesmu aizmirsusi Aleksu.

- Lai nu tā būtu, - viņa vēlreiz mani caururbjoši uzlūkoja. Pēkšņi atskārtu kaut ko ļoti svarīgu, tāpēc ātri vaicāju:

- Marij, bet, kā tu zini, kā Alekss izskatījās, kad viņam zvanīju? Neizskatās, ka tu esi Ņujorkā. – Meitene palūkojās apkārt; atpazinu mūsu kajīti.

- Neesmu jau arī.

- Tad kāpēc...

- Viņš atteicās turp braukt. Teica, ka viņam nav vajadzīga Ņujorka, ja nevar būt tur kopā ar tevi.

- Bet mācības... - izmisusi ierunājos. Vai Alekss tiešam bija pametis mācības tikai tāpēc, ka bijām šķīrušies? – Tā taču ir viņa sapņu skola!

- Un tu esi viņa sapņu meitene. Kā tu to nesaproti? – Marija atsāka mūžīgo tēmu. Protams, ka viņa bija Aleksa pusē, viņi taču bija draugi, Marija gribēja redzēt savus draugus laimīgus.

- Marij, viņam ir bērns. Jūs paši nesaprotat, ka viņam jābūt ar Džesu. Lūdzu, liec viņam atgriezties Ņujorkā, - lūdzos. Mēs bijām pārrāvuši attiecības jau pirms pusotra mēneša, bet es joprojām uztraucos par Aleksu. Man sāpēja, ka viņš bija pametis mācības un izniekoja savas dienas, blandīdamies apkārt pa kuģi. Cerīgi lūkojos Marijā, kura tikai mēmi pamāja, un ar to saruna par puišiem bija galā. Nopļāpājām vēl veselu stundu par visādām muļķībām, un es priecājos, ka draudzene vairs uz mani nedusmojās.