TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DESMITĀ NODAĻA

Pēc dažām dienām mamma ar Viljamu un dvīņiem aizbrauca atpakaļ uz Ņujorku, jo Viljamam bija jāatgriežas darbā. Viņa gribēja, lai arī es dodos līdz, bet pateicu, ka atgriezīšos tikai augusta beigās, kad vajadzēs kravāt mantas koledžai, no kuras joprojām nebiju saņēmusi apstiprinošu atbildi. Biju iesniegusi dokumentus vairākās koledžās, tai skaitā arī Ņujorkā, un saņēmu atbildes vēl pavasarī, bet no Bostonas koledžas, kurā gribēju mācīties visvairāk, nebija ne vēsts. Cerēju, ka drīz saņemšu atbildi.

Bez mammas, Viljama un dvīņiem uz kuģa kļuva kaut kā vientuļi, lai gan no sākuma nemaz nebiju gribējusi, lai viņi šurp brauc. Tomēr biju pieradusi pie viņu klātbūtnes.

Tētis ar Beatrisi nebija devušies kāzu ceļojumā, apgalvojot, ka viņiem jau cauru gadu ir ceļojums, tāpēc pavadīju laiku arī ar viņiem. Protams, ar vecāku aizbraukšanu man radās daudz vairāk laika, ko pavadīt ar Aleksu un pārējiem draugiem, un arī Džesa lika sevi manīt. Kad vien atradāmies ar draugiem kādā publiskā vietā, vai tas būtu klājs, baseins vai restorāns, viņa vienmēr bija kaut kur netālu, novēroja mūs. Nespēju saprast, kāpēc Alekss ar viņu neaprunājās, nepateica, lai liek mūs mierā. Puisis apgalvoja, ka ir vairākas reizes centies Džesai ieskaidrot, ka starp viņiem viss ir beidzies, bet izskatījās, ka Džesa netaisījās likt mūs mierā. Jau gribēju pati viņai pateikt asu vārdu, lai gan nebiju pārliecināta, ka tas iedarbosies, nelikās, ka viņa uztver mani nopietni, tomēr meitene pirmā mani atrada un pienāca klāt, kad kādu dienu jūlija sākumā devos pusdienās ar draugiem.

Viņa panāca mani pie veikaliem, kad gribēju ieiet Metjū suvenīru veikaliņā, lai pasauktu viņu līdzi.

- Alise, paklau, - viņa pasauca.

- Ko tu gribi? - nikni izgrūdu, strauji pagriezdamās pret meiteni.

- Gribēju pajautāt, kā tev iet ar Aleksu? - viņa zobgalīgi smaidīja.

- Kāpēc tas tevi tik ļoti uztrauc?

- Domāju, kad viņš beidzot tevi pametīs, - viņa paraustīja plecus.

- Kāpēc lai viņš to darītu? - vienaldzīgi vaicāju, jo zināju, ka Džesa tikai cenšas mani sadusmot vēl vairāk.

- Kā, vai tad tu nezini? - viņa izbrīnīta iesaucās. Ak kungs, kāda viņa bija aktrise! Gribēju iesist meitenei pa muti, bet šī bija pārāk publiska vieta, lai to darītu. - Alekss vairs nepieder tikai tev. Aizvakar mēs ļoti labi pavadījām kopā laiku, atcerējāmies vecos laikus, ja tu zini, par ko es runāju. - Džesa plati pasmaidīja. Mieru, Alise, viņa tikai cenšas tevi provocēt. Centos nedomāt neko sliktu. Džesa tikai gribēja padarīt mani greizsirdīgu, sadusmot... Bet es uzticējos Aleksam, zināju, ka viņš nenodarīs man sāpes. Atbalstījos pret sienu, jo sāka reibt galva. Vēlējos kaut ko atbildēt, tomēr mute bija kā izkaltusi un pār lupām nenāca ne vārds.

- Ja netici, vari šodien par to pārliecināties. Sarunājām tikšanos viņa kajītē tieši astoņos, - Džesa ņirgājās. – Tad tu redzēsi, ka viņš joprojām mīl mani.

Un tad acu priekšā viss satumsa.

Saviebos, sajūtot spirta smaku. Pavēru plakstiņus, apjēgdama, ka tie ir pārāk smagi. Arī galva dunēja. Centos pieskarties pakausim, bet rokas neklausīja. Kur es atrados? Kas ar mani notika? Pēdējais, ko atceros, bija saruna ar Džesu. Viņa bija sarunājusi tikties ar Aleksu puiša kajītē. Un tad bija iestājusies tumsa.

- Alise, vai tu mani dzirdi? - rupja vīrieša balss sacīja, un es atkal sajutu nāsīs ieduramies spirta smaku.

- Jā, - izdvesu, beidzot atvērdama plakstiņus. Acu priekšā ieraudzīju pusmūža vīrieti; viņš man pie deguna vicināja kaut kādu salveti, kas droši vien arī bija radījusi nepatīkamo aromātu.

- Kas notika? - Pēc mirkļa izbijusies jautāju, palūkodamās apkārt. Es atrados mediķa kabinetā uz kušetes, un pie durvīm bija nostājušies Alekss, tētis un Marija. Viņi izskatījās gaužām nobažījušies.

- Tu zaudēji samaņu, - ārsts paskaidroja. - Visdrīzāk tas notika pārāk liela stresa dēļ. Vai atceries, kas notika? Tevi atrada tavs draugs Metjū.

Mirkli sēdēju klusēdama, truli blenzdama sev priekšā, līdz beidzot, paberzējusi sāpošo pakausi, sacīju:

- Atceros, kā gāju uz Metjū veikaliņu, lai pasauktu viņu pusdienās, un tad mani panāca Džesa, lai aprunātos, - apklusu un palūkojos uz Aleksu, kurš ar katru mirkli izskatījās dusmīgāks. Viņa seja bija sasarkusi un saviebta sāpju izteiksmē.

- Es viņu nositīšu, - puisis izgrūda.

- Alekss! - tētis nošņācās.

- Kas? Džesa terorizē jūsu meitu, un jūs uz to vienkārši noskatīsieties? - Alekss atbildēja. Pirmo reizi redzēju, ka Alekss runā pretī manam tēvam. Viņš pienāca pie kušetes un satvēra manu plaukstu.

- Vai būtu kādi norādījumi, dakter?

- Alisei vajadzīgi vitamīni un miegs. Un nekādu stresa situāciju, - viņš paskaidroja, un es jau vēlējos nokāpt no kušetes, kad Alekss mani apturēja, paceldams uz rokām.

- Ārsts teica - nekādu stresa situāciju, - viņš pasmaidīja, un es nespēju neatbildēt smaidam.

- Man stresa situācijas sagādā Džesa, nevis staigāšana, - atgādināju. Palūkojos Aleksam pār plecu, saprazdama, ka tētis ar Mariju bija kaut kur nozuduši.

- Neuztraucies, mēs tiksim ar viņu galā, - puisis iedrošināja. Pamanīju, ka bijām jau nonākuši līdz viņa kajītei. Alekss ienesa mani iekšā un noguldīja uz savas lielās gultas, uzklādams virsū segu.

- Tev jāpaguļ, - viņš maigi sacīja, apsēzdamies uz gultas malas.

- Negribu, - klusi atbildēju, zinādama, ka izklausos kā spītīgs bērns. Kādu laiku valdīja klusums, līdz beidzot es to pārtraucu. - Alekss? Vai drīkstu tev uzdot vienu jautājumu?

- Protams, jautā visu, ko vēlies, - viņš paraustīja plecus.

- Kāpēc jūs ar Džesu izšķīrāties?