TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

VIENPADSMITĀ NODAĻA

Alekss saviebās, neizpratnē palūkojies uz mani. - Vai tad neviens tev nav stāstījis? - viņš pēc neilga klusuma brīža vaicāja. Iekārtojos mazliet ērtāk, paraustīdama plecus.

- Ir, bet... - apklusu, nespēdama paskaidrot, kāpēc gribēju to dzirdēt tieši no Aleksa mutes. Turklāt nez kāpēc likās, ka viņa stāsts atšķirsies no tā, ko man pirms gada stāstīja draudzene.

- Labi, - Alekss vēl pēc neilga klusuma sacīja, skumji pasmaidīdams. - Tu esi dzirdējusi tikai ļoti, ļoti mazu daļu patiesības par manu un Džesas attiecību beigām.

- Tad pastāsti man pārējo, - gandrīz nedzirdami izdvesu, baidīdamās viņa reakciju. Baidījos, ka puisis negribēs par to runāt pat ar mani, noslēgsies sevī, apvainosies par šādiem privātiem jautājumiem.

- Labi, - viņš atkārtoja, balsij aizlūstot. - To zina tikai daži cilvēki šajā pasaulē. Tikai mēs un mūsu vecāki. Vai Marija tev teica, ka mēs bijām ļoti tuvi?

- Jā, - apstiprinoši pamāju. - Viņa teica, ka jūs izšķīrāties Mereditas dēļ, - sacīju, cerīgi lūkodamās Aleksā. Gaidīju, ka viņš apstiprinās manus vārdus, bet puisis klusēja, tad viegli papurināja galvu.

- Tā ir taisnība, ka Meredita centās pievērst manu uzmanību, taču viņai nekas neizdevās. Vispār mēs ar Džesu bijām ļoti tuvi, un es nemaz netaisījos viņu krāpt. Viss bija tieši otrādi. Mēs bijām ļoti tuvi, līdz... Sākām strīdēties.

- Visi strīdas, - protestēju. - Mēs arī.

- Jā, tomēr mani un Džesas strīdi drīz pārvērtās par kaut ko daudz nopietnāku. Pirms Ziemassvētkiem sastrīdējāmies tā, ka nerunājām līdz Jaunajam gadam. Tad viņa atvainojās, un mēs izlīgām mieru, bet attiecības vairs nebija tādas, kā agrāk. Man vairs negribējās pavadīt ar viņu laiku, sāku meklēt dažādus attaisnojumus, - puisis stāstīja. – Man burtiski bija nokritušas rozā brilles. Redzēju, kā viņa izturas pret cilvēkiem, un man tas sāka šķist tik... pretīgi. Lai nu kā, nešķita, ka Džesu tas īpaši uztrauktu. Mēs vairākas reizes par to strīdējāmies, bet... nekas nemainījās, - Alekss paraustīja plecus. - Es vairs nepieskāros Džesai apmēram divus mēnešus.

- Un kas notika tālāk? - vaicāju, kad puisis klusēja vairākas minūtes. Bija kļuvis vēsāk, tāpēc pavilku segu augstāk. Pieskāros drauga plaukstai, kas bija nolikta uz gultas, mierinoši to saspiezdama. - Ja nevēlies, varam par to nerunāt, - čukstēju, it kā baidīdamās runāt skaļi.

- Nē, ir jau labi, - viņš aprauti iesmējās. Tie nebija viņa parastie, prieka pilnie smiekli, kādus dzirdēju tik bieži. Tie bija vairāk uztraukuma un baiļu smiekli. - Nevaru to ilgi glabāt sevī. - Pēc tam viņa burtiski pārvērtās par iepriekšējo Džesu. Nāca pie manis katru dienu, gribēja mīlēties, viņa bija tik mīļa... Man šķita, ka viss ir atgriezies vecajās sliedēs, un mēs atkal būsim laimīgi. Jūtas joprojām bija palikušas kaut kur dziļi, tāpēc priecājos, ka meitene ir atgriezusies. Drīz viņa atzinās, ka ir stāvoklī, tāpēc, ilgi nedomādams, piedāvāju precēties. Viss bija tik lieliski! Mēs jau sākām plānot kāzas... Taču reiz man vajadzēja kaut kur aiziet, un es pavisam nejauši saklausīju Džesas balsi aiz stūra. Viņa runāja ar kaut kādu puisi.

- Vai viņa... - Vai viņa tevi krāpa? Gribēju jautāt, bet nespēju to izrunāt skaļi. Vai tāpēc viņa aizbrauca no kuģa? Varbūt Meredita nemaz nebija tik vainīga, kā visi domāja?

- Jā. Viņi strīdējās par to, ka Džesai jāpaliek ar mani. Mūsu bērnam būs labāk ar kuģa kapteini, nevis kaut kādu matrozi. Tā viņa teica. Tas nabaga puisis centās strīdēties pretī, ka bērnu jāaudzina viņa īstajiem vecākiem, taču Džesa bija nelokāma. Viņa teica, ka drīz mums būs kāzas, un viņa paliks ar mani uz visiem laikiem. Džesa vienkārši gribēja mani izmantot, vai saproti? Tāpat kā vienmēr bija izmantojusi, - Aleksa seja bija saviebta sāpju izteiksmē. Viņš ielūkojās man acīs, un es saprotoši pamāju. Kā Džesa vispār varēja tā rīkoties ar kādu, kurš viņu mīlēja? Kā viņa varēja izmantot tik labu cilvēku, kā Alekss? Un tas otrs puisis... Viņš taču arī Džesu mīlēja, ja jau bija gatavs uzņemties atbildību par bērnu.

- Tajā pašā dienā pateicu viņai, ka visu zinu un ka mūsu attiecības ir beigušās. Nevarēju vairs redzēt cilvēku, kurš ir mani nodevis. Kāds es biju idiots! - viņš atkal iesmējās. - Es pat neiedomājos, ka tas bērns nemaz nevarēja būt mans. Mēs taču nebijām kopā veselus divus mēnešus!

- Pēc tam viņas vecāki aizveda Džesu uz Angliju, - viņš pabeidza savu stāstu.

- Man ļoti žēl, ka tev nācās to piedzīvot, - sacīju. Tas bija mazākais, ko varēju teikt.

- Tagad tu saproti, ka netaisos atgriezties pie Džesas? Es nekad nespētu tevi krāpt, zinot, cik tas ir sāpīgi. Es izniekoju tik daudz laika. No sākuma kopā ar viņu, pēc tam trīs mēnešus, ko pavadīju, lietojot alkoholu, jo nespēju viņu aizmirst. Vēlāk uz kuģi atbrauci tu, - Alekss pasmaidīja. - Viss, tagad guli. Ārsts teica, ka tev ir vajadzīgs miegs, - viņš strauji mainīja sarunas tematu, pieceldamies kājās un pieiedams pie balkona durvīm. Puisis izgāja uz balkona uzelpot svaigu gaisu, bet es atlaidos guļus. Viņam bija taisnība. Man bija vajadzīgs miegs, turklāt vajadzēja apdomāt tikko dzirdēto patiesību par Aleksa un Džesas attiecībām.

Kad pamodos, aiz loga jau bija satumsis. Sakustējos, pamanīdama, ka gultas galā sēdēja Alekss, lūkodamies pretējā virzienā. Pat no mugurpuses redzēju, ka puisi kaut kas nomāc. Viņš vēl nebija pamanījis, ka biju pamodusies, tāpēc iekārtojos viņam aiz muguras, apskaudama puiša vidukli un uzlikdama galvu viņam uz muguras. Alekss satrūkās, bet nepakustējās.

- Nepamanīju, kad tu piecēlies, - viņš čukstēja.

- Alekss, es... - man aizlūza balss. – Piedod, ka pajautāju par Džesu. Nepadomāju, ka tas tevi tik ļoti sāpinās, - runāju pavisam klusi. Es vispār bieži sacīju vai darīju kaut ko bez domāšanas, nesaprazdama uzreiz, kā tas varētu kādu ietekmēt vai sāpināt. Es biju atplēsusi viņa vecās rētas, un tagad tās nomāca puisi, un es nezināju, kā lai to labo.

- Alise... - viņš čukstēja, pagriezdamies pret mani. Satvēru puiša plaukstu, nespēdama ielūkoties viņam acīs. Baidījos tajās ieraudzīt sāpes un ciešanas. – Zini, pagātne vienmēr paliek ar mums, neskatoties, kā cenšamies to aizmirst vai aizbēgt. – Puisis apklusa, tomēr nezināju, ko teikt, tāpēc klusēju. – Bet mums vienmēr ir tagadne un nākotne, un es nevienam neļaušu to sabojāt.

Pacēlu acis, ielūkodamās Aleksa sejā. Viņš noglauda man no sejas matu šķipsnu, aizlikdams to man aiz auss. Puisis izskatījās domīgs un apņēmīgs, tāpēc pastiepos, lai viņu apskautu. Gribēju Aleksu mierināt vismaz šādi.

- Vēl pirms neilga laika likās, ka šī būs bezrūpīgākā un laimīgākā vasara manā mūžā. Tagad man gribas pazust arī no šejienes, - čukstēju viņam pie pleca. Puisis atrāvās, satverdams manus plecus plaukstās.

- Alise, es neļaušu nevienam sabojāt šo vasaru. Zini, ko? Esmu izdomājis, ko mēs darīsim rīt.