TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT OTRĀ NODAĻA

 - Tad atgriezies! – pazīstama balss iesaucās, taču tas nebija tētis. Tas bija Alekss. Pirms paspēju apdomāties, beidzu sarunu un nometu telefonu uz gultas. Vai Alekss bija noklausījies visu sarunu? Vai tētis, neko man neteikdams, bija ieslēdzis skaļuma režīmu, lai visi to dzirdētu? Kurš vēl tur bija? Kā tētis vispār varēja tā rīkoties?! Telefons atkal sāka zvanīt, un uz ekrāna parādījās tēta fotogrāfija. Vai tagad viņš zvanīja, lai atvainotos?

Apgūlos un, paslēpusi seju plaukstās, sāku raudāt. Alekss dzirdēja manu atzīšanos. Viņš visu zināja... Ko gan es biju izdarījusi? Kāpēc biju to pateikusi? Kāpēc vienkārši nevarēju atstāt domas pie sevis? Jā, bija vieglāk, kad izrunājies ar kādu, taču... Kā lai zinu, kam varu uzticēties?

Nepamanīti pienāca nākamā diena. Man vairs nebija apetītes, tāpēc nemaz negāju ārā no savas istabas. mamma vairākas reizes ienāca, lai pārliecinātos, ka viss ir labi, tomēr es izlikos, ka neesmu vēl pieradusi pie Ņujorkas laika. Tāpēc visi lika mani mierā.

Gulēju uz muguras un skatījos griestos. Atcerējos Aleksa dzīvokli, viņa nelielo guļamistabu, kur atradās tikai gulta un skapis, atcerējos to, kā mēs muļķojāmies un kutinājām viens otru. Atminējos to tālo dienu rudenī, kad viesistabā skatījāmies filmu, un es aizmigu turpat uz dīvāna viņa apskāvienos, tāpēc puisis aiznesa mani uz guļamistabu... No rīta, kad pamodos viņam blakus, biju tik laimīga... Vai es kādreiz spēšu atkal būt tik laimīga?

- Alise, mamma saka, lai nāc pusdienās, - istabas durvīs parādījās Deizijas galva. Vai viņi neaizbrauca pie vecmāmiņas? Sapratu, ka kopš atgriešanās biju redzējusi tikai mammu, neviens cits mani netraucēja.

- Es negribu, - monotonā balsī nomurmināju.

- Viņa teica, ka atslēgs internetu, ja tu nenāksi. – Māsa nopietni sacīja.

- Man vienalga.

- Toties man un Oliveram nav vienalga. Lūdzu!

- Deizij, liec mani mierā. Mamma neko neatslēgs, - norūcu. Māsa vairs neko neteica, un pēc mirkļa durvis tika aizcirstas.

Pie durvīm atkal klusi pieklauvēja. Pacēlu acis un redzēju, ka istabā ienāk mamma, turēdama rokās telefonu.

- Vai varam aprunāties? – viņa piesardzīgi vaicāja. Paraustīju plecus, un mamma apsēdās man blakus. Vai tad, ja būtu pateikusi nē, viņa ietu prom? Šaubījos par to. – Tu esi tik dīvaina pēdējās dienās. Tā nu... Teilors man visu pastāstīja. – Kad joprojām neko neteicu un tikai skatījos uz mammu, viņa turpināja. – Zinu, kā tu jūties. Tev tagad liekas, ka tētis tevi ir nodevis. Bet tā nav.

- Tiešām? – nošņācos. – Man šķita, ka atklāju savas jūtas tētim, nevis visam kuģim.

- Nāc pie manis, - mamma aicināja, un ieskāva mani apskāvienā. Mana mugura atbalstījās pret spilveniem, un es uzliku galvu sievietei uz pleca. Viņa apskāva mani vēl ciešāk, sakrustodama pirkstus man uz pleca. – Kāpēc tu uzreiz nepateici? – tagad arī mamma raudāja. Neko neteicu, nezinādama, ko īsti uz šo varētu atbildēt. Negribēju, lai iespringstat par manām problēmām?

- Viņam ir bērns, mammu, - raudāju. – Būtu daudz labāk, ja es turpinātu viņu ienīst, nevis būtu iemīlējusies, - šņukstēju, noslaucīdama seju ar pidžamas krekla piedurkni.

- Jā, bet tad tu neuzzinātu, kas ir īsta mīlestība, - viņa sacīja man matos. – Lūk, ko es tev teikšu. Kad tu atbrauci pagājušajā gadā no Eiropas, mēs tevi nepazinām. Tu vairs nebiji mūsu vecā īgnā Alise ar mūžīgi sliktu garastāvokli. Tu burtiski staroji no laimes.

- Es vienmēr esmu bijusi tā pati Alise, - nomurmināju.

- Nestrīdies ar mani, - viņa klusi iesmējās. – Ar Aleksu tu biji tik laimīga. Kāpēc tev vajadzēja visu sabojāt?

- Viņam ir bērns, mammu, - atkārtoju. Nākamajā mirklī es vairs neatrados mammas apskāvienos, bet jau sēdēju viņai pretī, un viņa skatījās man tieši acīs, rokas uzlikusi uz pleciem.

- Zini, ko? Tūlīt būšu atpakaļ, un tu man visu izstāstīsi. Labākais līdzeklis pret depresiju ir saldējums, - viņa mierinoši pasmaidīja un, piecēlusies kājās, izsteidzās no istabas, pirms paspēju pateikt, ka man nekas nav vajadzīgs. Pēc dažām minūtēm viņa jau atgriezās ar divām burkām saldējuma un karotēm. Pasniegusi vienu man, sieviete apsēdās man pretī.

Ēdot saldējumu, pastāstīju mammai visu, kas bija noticis uz kuģa pēc viņu aizbraukšanas. Pastāstīju par Džesu, par viņas nodevību un meliem un arī par to, ka, izrādās, tas tomēr ir Aleksa bērns. Mamma uzmanīgi klausījās, nepārtraucot mani pusvārdā, kā viņa mēdza to darīt.

- Tev nešķiet, ka tā Džesa atkal varētu melot? Kad sieviete grib atgriezt kādu, viņa ir spējīga uz visu.

- Kad par to runāju ar Aleksu, viņš izskatījās visai pārliecināts, - atbildēju, ēzdama gardo saldējumu. Tas tik tiešām palīdzēja – vismaz es vairs nejutos tik izsalkusi.

- Ja jau Alekss pats teica, ka starp viņu un Džesu nekā nav bijis vairākus mēnešus...

- Mammu, viņš lietoja alkoholu trīs mēnešus pēc šķiršanās. Viņš varēja kaut ko sajaukt, - paraustīju plecus. Dziļi sirdī cerēju, ka Alekss neatsāks dzert. Viņam tagad bija jābūvē ģimene ar Džesu, viņiem bija bērns, par ko rūpēties.

- Alise... Tev tiešām šķiet, ka neesi pieļāvusi kļūdu?

- Zinu, ka rīkojos pareizi. Nevaru stāvēt viņiem pa vidu.

- Bet kā tad ar tevi pašu?

- Es iemācīšos dzīvot bez Aleksa, - klusi sacīju, nolikdama tukšo saldējuma burku malā. Šie vārdi sāpināja, un man atkal gribējās raudāt. Lai kā negribētos to atzīt, man bija jāiemācās dzīvot bez Aleksa, citādi sajukšu prātā.

- Neizklausās visai ticami.