TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA

Bija pagājusi jau nedēļa, kopš atgriezos no Havaju salām, bet man nebija kļuvis vieglāk ne par mata tiesu. Tieši otrādi – nošķirtība no cilvēka, kuru mīlēju vairāk par savu dzīvi, darīja mani gluži vai traku, lai gan Alekss jau pirms dažām dienām bija pārtraucis centienus mani sazvanīt.

Sagrozījos gultā, cenzdamās iekārtoties ērtāk ar portatīvo datoru klēpī, kad mans telefons atkal iezvanījās. Tā bija Marija. Pāris sekundes šaubījos, vai vajadzētu pacelt klausuli, bet tad izlēmu, ka man bija nepieciešama draudzene. Kad pacēlu klausuli, meitene iesaucās:

- Alise Harisona, es tevi nositīšu! Kāpēc tu man joprojām neesi piezvanījusi?

- Apzvēri, ka tu esi viena. – Klusi sacīju, neatbildēdama uz viņas jautājumu.

- Ko? – viņa iesmējās.

- Apzvēri, ka esi viena un ka mūsu sarunu neviens nenoklausās. – Atkārtoju. Nezināju, kuram no viņiem tagad varēju uzticēties.

- Ā, tu par to reizi? – viņa iesmējās. – Alekss ir tāds idiots, nevarēja savaldīt savus hormonus.

- Tātad tu tur arī biji? – vaicāju. Kurš nebija dzirdējis manu atzīšanos?

- Protams! Mēs visi tik ļoti gribējām dzirdēt tavu balsi! Ja ne tas idiots, viss būtu noritējis gludi. – Kad neko neteicu, meitene turpināja. – Piedod. Tavs tētis un Beatrise jau no paša sākuma teica, ka tā ir šausmīga ideja. Vienkārši Alekss izskatījās tik salauzts, ka beigu beigās viņi piekrita.

- Vai mēs varētu parunāt par kaut ko citu? – vaicāju. Man jau tā pietika ar domām galvā, kāpēc visi centās par to man atgādināt?

- Labi. – Marija uzreiz atbildēja. Nebiju gaidījusi, ka viņa tik ātri piekritīs. – Tu pat neticēsi, kas noticis pēc tavas aizbraukšanas! Metjū dabūja jaunu darbu, tagad viņš izklaidē bērnus! – Meitene iesmējās.

- Vismaz tagad viņš var ākstīties un par to saņemt naudu, - iesmējos līdzi. – Būs jāpiezvana un jāapsveic, - smējos. Neatceros, kad pēdējo reizi biju kārtīgi runājusi ar Metjū.

- Pareizi, varbūt vismaz viņš varēs uzlabot tev garastāvokli, - Marija nopietni sacīja.

- Man viss ir labi, - meloju, un meitene to zināja.

- Jā, tāpēc tu jau nedēļu neizlien no gultas. Tev ir jāizvēdinās, aizej taču kaut kur! Un aizmirsti reiz par savām problēmām.

- Tu man piedāvā piedzerties? – vārgi ieķiķinājos.

- Pat nedomā par to! Man pietiek jau ar vienu bēdu čupiņu, kurš atkal plāno kļūt par dzērāju un ievilkt līdzi arī Pārkeru. Klau, piedod, es apsolīju par to nerunāt. Man tagad jāiet, piezvanīšu vēlāk! Un izej no mājas, tu taču esi Ņujorkā! – viņa čaloja un nometa klausuli. Marijai bija taisnība. Man bija jāizvēdina galva, jāaiziet pastaigāties. Tomēr šaubījos, ka tas man palīdzēs. Pilsēta man tik ļoti atgādināja Aleksu. Alekss. Vai viņš tiešam bija atsācis dzert? Lai gan – kāda man starpība? Lai ar to tagad tIek galā Džesa.

Izrāpos no gultas un ātri pārģērbos. Uzvilku melnus džinsus, strīpainu krekliņu un brūnganu adītu jaku, jo aiz loga izskatījās visai vēsi, lai arī bija augusta vidus. Biju izdomājusi aiziet uz veikalu; jau pēc divām nedēļām pārvākšos uz Bostonu, un vajadzēja nopirkt vēl daudz ko nepieciešamu. Piesēdusies pie rakstāmgalda, uzrakstīju iepirkumu sarakstu, tad paķēru somiņu un steidzos ārā no istabas. Cerēju, ka mamma neuzprasīsies nākt līdzi.

Izsprukusi no dzīvokļa, aizbraucu ar metro līdz iepirkšanās centram un vairākas stundas klīdu pa veikaliem, cerēdama, ka šī iepirkšanās tūre man kaut kā palīdzēs, bet, kad vien izlēmu kaut ko uzmērīt, vienmēr ieprātojos, ko gan par to domātu Alekss.

Kad izgāju no iepirkšanās centra, bija jau iestājies vakars, un es priecājos, ka biju uzvilkusi jaku. Aizbraucu mājās un atkal pazudu savā guļamistabā. Iepirkšanās nebija man palīdzējusi, es nebiju aizbēgusi no savām domām. Sapratu, ka nekad nespēšu no tām aizbēgt, kamēr tās pašas nepazudīs.

Iekārtojusies gultā, paņēmu klēpī portatīvo datoru un piezvanīju tētim caur Skype. Priecājos redzēt viņa un Beatrises sejas; abi sēdēja savā kajītē un smaidīja man pretī.

- Labi, ka tu vairs nedusmojies, - tētis priecīgs sacīja.

- Vispār jau dusmojos gan. – Nopietni sacīju, bet jau nākamajā mirklī sāku smieties.

- Tā nebija mūsu ideja, - Beatrise piebilda, un tētis piekrītoši māja ar galvu.

- Es zinu.

- Tu nekad neapvainojies ilgāk par piecām minūtēm, - tētis iesmējās. – Klau, kā būtu, ja mēs piezvanītu tev vēlāk? Mēs tieši plānojām iet pusdienās, kad tu piezvanīji... - tētis aprāvās; pamanīju, ka Beatrise uz viņu nikni paglūnēja.

- Jā, viss kārtībā, - pasmaidīju, lai gan jutos skumji. Protams, ka viņiem bija sava dzīve, un neviens negribēja žēlot nabaga Alisi. – Es jau taisījos iet gulēt. – Meloju un beidzu sarunu. Gribēju jau izslēgt datoru, kad tas iegaismojās, un es pamanīju, ka man atkal kāds zvana. Marija. Vai tad viņai nebija savu darīšanu? Uzklikšķināju uz zaļās klausules un ieraudzīju Marijas un Pārkera sejas. Viņi bija mūsu kajītē.

- Sveika, Alise! – Pārkers pamāja.

- Sveiki, - ieķiķinājos. – Marij, tev tiešām tik ļoti pietrūkst depresīvās Alises? – Man tiešām nāca smiekli, jo bijām runājušas pusdienlaikā, kad pie viņiem bija tikai rīts.

- Man pietrūkst iepriekšējās Alises, tāpēc mēs esam šeit, lai viņu atgrieztu. – Marija triumfējoši pasmaidīja. – Vai ne, Pārker? – Puisis pamāja un aši noskūpstīja viņu uz lūpām. Kādu brīdi aprunājāmies, un Pārkers tik tiešām uzlaboja mūsu garastāvokli, stāstīdams dažādus jokus un ne reizi nepieminēdams Aleksa vārdu. Varbūt Marija bija piekodinājusi to nedarīt.

- Nākamreiz uzaiciniet arī Metjū. Es pēc jums visiem ilgojos, - vārgi pasmaidīju, apskaudama spilvenu.

- Runājot par Metjū, - Pārkers iesāka. – Man tagad jāiet, sarunāju ar viņu un Aleksu tikties basketbola laukumā...

- Pārker! – Marija nošņācās, pārtraucot puisi pusvārdā. Saviebos. Puisis, sapratis savu kļūdu, piebilda:

- Piedod, Alise, es nepadomāju... - Viņš tik tiešām izskatījās vainīgs.

- Nē, nē, viss kārtībā! – ātri sacīju. Protams, ka tie bija meli. Nekas nebija kārtībā. – Ir pēdējais laiks iet uz priekšu. – Mele, mele, mele. - Redzēsimies vēlāk, Pārker! – pamāju, un puisis aizgāja. Centos nesākt raudāt, un Marija to redzēja.

- Tu netaisies iet uz priekšu, vai ne? – viņa savieba uzacis.

- Es nevaru, Marij. Ir pagājis pārāk īss laiks. Visu laiku par viņu domāju...

- Ļoti ceru, ka universitāte tev palīdzēs tik tam pāri. Un viņam arī.

- Kaut nu tā būtu.