TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT CETURTĀ NODAĻA

Nākamā nedēļa pagāja tāpat, kā daudzas iepriekšējās. Gāju uz lekcijām, daudz laika pavadīju bibliotēkā, mācījos un lasīju, un nekas interesants nenotika. Gaidīju piektdienu, kad bijām sarunājuši ar Lūku aiziet uz kino. Kad beidzot šī diena pienāca, atcerējos, kā tieši pirms nedēļas šurp bija atbraucis Alekss. Lai arī viņam vajadzēja būt universitātē, viņš tomēr ieradās Bostonā, lai ar mani aprunātos, uzzinātu, vai es vēl kaut ko jūtu, bet es biju sagrāvusi visas puiša cerības. Varbūt tagad viņš beidzot sapratīs, ka laiks kustēties uz priekšu.

Kad bija mazliet pāri pieciem pēcpusdienā, sāku gatavoties šim vakaram. Ārā jau sāka krēslot, taču zināju, ka satumsīs tikai pēc dažām stundām. Uzvilku tumši sarkanus svārkus ar melnbaltu svītrotu krekliņu un garas zeķes, kas sniedzās virs ceļiem; matus atstāju izlaistus. Uzvilku arī savu biezo rudens jaku un, paķērusi nelielo somiņu, izgāju no istabas tieši brīdī, kad šurp nāca Gabija, lai paziņotu, ka pie manis atnācis Lūks.

- Vai jums ir randiņš? – viņa ķiķinādama nočukstēja.

- Beidz, - pasmaidīju. – Mēs esam vienkārši draugi, - iedunkāju meiteni sānos un steidzos pie Lūka, kurš gaidīja pie durvīm. – Sveiks, - pasmaidīju.

- Sveika, - viņš atbildēja smaidam un ar galvu pamāja man aiz muguras. Pagriezos, pamanīdama Gabrielu, kura bija atbalstījusies pret virtuves sienu un mūs uzmanīgi vēroja. – Labāk iesim, - Lūks silti pasmaidīja un, pamādams Gabijai, izgāja no telpas.

Ar autobusu aizbraucām uz kinoteātri un pēc ilgām debatēm izlēmām skatīties komēdiju.

- Man nepatīk šausmu filmas, - paziņoju, sēžot autobusā viņam blakus, kad Lūks vaicāja, ko es gribētu skatīties.

- Tad varbūt kaut ko romantisku? – Draugs piedāvāja. Agrāk man ļoti patika romantiskas filmas. Mēdzu saritināties blakus Aleksam un izbaudīt mīlas stāstu uz ekrāna, taču tagad šādas filmas man saistījās ar sāpēm. Turklāt skatīties romantisku filmu ar Lūku būtu tik ļoti neveikli, tāpēc, saraukusi pieri, papurināju galvu.

- Trilleri? Mistiku? Fantāziju? – Lūks turpināja piedāvāt. Man patika, ka viņš ļāva man izvēlēties, lai gan būtu daudz vieglāk, ja draugs pats jau sen būtu izlēmis, kādu filmu skatīsimies.

- Trilleris ir tieši tas, kas man vajadzīgs pēc smagas nedēļas, - nošņācos, bet tad neaizkaitināja Lūku, un viņš turpināja uzskaitīt dažādus filmu žanrus.

- Tādā gadījumā mums paliek tikai komēdijas, - puisis pēdīgi noteica.

- Lai ir komēdija, - pamāju. Kāpēc man vienmēr bija tik grūti izvēlēties tādus sīkumus, bet pieņemt svarīgus dzīves lēmumus varēju daudz vieglāk? Es mēdzu stāvēt pusstundu grāmatnīcā, pirms izlēmu, ko iegādāties, vai, piemēram, nekādi nezināju, ko ēst pusdienās, tomēr šķiršanās ar Aleksu vai iestāšanās Bostonas universitātē man neaizņēma ilgu laiku.

Nopirkuši popkornu un kolu, pavadījām vairākas stundas smiedamies un izbaudīdami laiku kopā. Kad filma bija beigusies, izgāju no kinoteātra ar lielisku garastāvokli.

- Šī bija labākā filma, kādu esmu redzējusi ilgā laikā, - sacīju, kad lēnā garā devāmies uz iepirkšanās centru, lai paēstu vakariņas.

- Jā, es jau redzēju, kā tu nevarēji noturēties nesmiedamās, - puisis pasmējās.

- Ko? – izbrīnīta iesaucos. – Tu biji tas, kurš smējās skaļāk par visiem!

Pļāpājām tālāk, ejot cauri skaistajam parkam. Gandrīz visas lapas jau bija nokritušas no kokiem, un tie atdzims tikai pavasarī, bet arī šie tukšie koki radīja noslēpumainu un patīkamu noskaņojumu. Parks bija pilns ar cilvēkiem – daudzi pastaigājās ar suņiem, citi vienkārši izbaudīja piektdienas vakaru gluži tāpat kā mēs.

- Man ir ideja! – Lūks pēkšņi sacīja, kad gājām garām āra slidotavai. Šeit skanēja skaļa mūzika un bija patiešām daudz cilvēku. Lūks satvēra mani aiz rokas un vilka slidotavas virzienā.

- Ko tu dari? – iesmējos.

- Iesim slidot! – Puisis entuziastiski iesaucās. Tajā brīdī Lūks izskatījās kā laimīgākais cilvēks pasaulē, tāpēc nespēju viņam atteikt, un tikai pasmaidīju. Man patika slidot, taču arī tas atgādināja man par Aleksu. Reiz uzaicināju puisi uz Centrālparka slidotavu un viņš kaunējās atteikt, lai gan neprata stāvēt uz ledus. Toreiz abi pamatīgi sasitāmies un nosalām, bet galu galā pēc vairākām šādām reizēm iemācīju puisim slidot.

Pēc desmit minūtēm mēs jau bijām uzvilkuši slidas un uzkāpām uz ledus. Slidojot smaids no Lūka sejas nepazuda ne mirkli. Mēs turējām viens otru aiz rokas, lai gan abi slidojām pietiekami labi, tomēr šeit bija pārāk daudz cilvēku, un es jutos drošāk, zinot, ka draugs man palīdzēs noturēties kājās, ja nu kritīšu.

- Es jau zināju, ka tev patīk slidot, - viņš pēc kāda brīža sacīja, apmierināti pasmīnēdams.

- Ak tā? – Izbrīnā pacēlu uzacis.

- Tu taču esi no Ņujorkas, - Lūks paraustīja plecus.

- Nu un? – ieķiķinājos, kad puisis pēkšņi paātrināja soli un mēs traucāmies uz priekšu, cenzdamies nenogāzt nevienu no kājām. Visā ātrumā ietriecāmies nožogojumā un skaļi iesmējāmies. Kad bijām mazliet nomierinājušies, Lūks beidzot atbildēja uz manu jautājumu.

- Ņujorka, tātad Centrālparks. Centrālparks, tātad slidotava. Elementāri, Vatson, - Lūks triumfējoši pasmaidīja. Iesitu puisim pa plecu, pagrūzdama viņu uz priekšu. Viņš sāka slidot daudz ātrāk, un es metos puisim pakaļ, lai gan jau biju pamatīgi nogurusi un baidījos, ka atkal sāks sāpēt celis, kuru pirms vairākiem gadiem biju ievainojusi. Centos Lūku noķert, bet man priekšā visu laiku iznira bērni, un es nekādi nespēju draugu panākt. Kad viņš pagriezās pret mani, sākdams slidot ar muguru uz priekšu, Lūka sejā joprojām rotājās smaids.

Pēc ilgās slidošanas ieskrējām kādā nelielā kafejnīcā, lai pagrābtu kafiju un sasildītos. Biju pamatīgi nogurusi, lai gan negribēju, lai šis vakars beigtos. Mēs bijām kļuvuši par ļoti labiem draugiem, un man tik tiešām patika pavadīt ar viņu laiku. Lūks neko daudz nezināja ne par Aleksu, ne citām problēmām, ar ko saskāros pagātnē, un viņš arī neizjautāja, tāpēc ar puisi bija tik viegli runāt, neuztraucoties, ka viņš varētu pieminēt to, ko nevēlējos dzirdēt.