TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT CETURTĀ NODAĻA

 Dienu pēc Ziemassvētkiem pavadīju, kravājot mantas kruīzam, un nespēju beigt smaidīt. Biju tik laimīga gan par sevi, gan Aleksu, ka mana prieka noteikti pietiktu, lai apgādātu ar elektrību visu mūsu dzīvojamo māju. Kad beidzot satiku Aleksu taksometrā divdesmit septītā decembra rītā, nespēju beigt dīdīties, jo biju tik ļoti patīkami satraukta par nākamajām nedēļām, ka nevarēju nosēdēt mierīgi, par ko Alekss visu ceļu smējās.

Pēc deviņu stundu lidojuma beidzot nolaidāmies Eiropā un ieradāmies uz kuģa, kur mūs satika visa Aleksa ģimene un draugi. Marija lēkāja aiz laimes, apskaudama un bučodama mūs abus. Arī Pārkers un Metjū smejoties mani apskāva.

- Labi, ka esi atpakaļ, - Metjū sacīja.

- Jā, citādi viņi jau sāka līgt derības, vai tu tiešām atbrauksi, - Marija pajokoja, un kad prieka vilnis bija mazliet norimis, devāmies iekārtoties kajītēs. Biju apsolījusi mammai, ka dzīvošu kopā ar Mariju, un, lai kā gribējās lauzt šo solījumu un palikt ar Aleksu, netaisījos to darīt.

Iekārtojusies kajītē, devos pusdienās ar draugiem, jo pēc garā ceļa biju pamatīgi izsalkusi. Visi atkal jokoja un pēkšņi likās, ka ir atgriezušies vecie labie laiki, kad mēs katru rītu brokastojām kopā, apspriedām ikdienas plānus un runājām par dažādām darba problēmām, bet vairāk, protams, smējāmies. Pēc pusdienām gribēju nosnausties, jo nebiju vēl pieradusi pie laika zonas, bet Marija bija pilnīgi pret šo ideju, tā nu nākamās vairākas stundas mēs pavadījām pļāpājot.

Tuvojoties vakaram, saņēmu no Aleksa īsziņu, ka viņa vecāki mūs uzaicinājuši uz vakariņām. Pastāstīju par to Marijai, un draudzene jau nākamajā mirklī pielēca kājās un entuziastiski rakņājās pa skapi, meklēdama man piemērotāko tērpu.

- Marij, tās ir vienkārši vakariņas, - ieķiķinājos. Meitene uzreiz pagriezās pret mani; viņa izskatījās tā, it kā es būtu pateikusi kaut ko aizliegtu vai neloģisku,

- Tās nav vienkārši vakariņas! – viņa nošņācās, turpinādama rakņāties pa skapi. – Vakariņas ar tava puiša vecākiem nekad nevar būt vienkāršas, - viņas balss bija knapi dzirdama, jo meitene bija gandrīz vai ielīdusi skapī. – Atradu! – viņa iesaucās un iznira no skapja, turēdama rokās augstpapēžu kurpes. – Es šajās kurpēs uzstājos vienā no saviem koncertiem, tie nes veiksmi, - viņa pasniedza man kurpes. Es tās paņēmu, nedroši lūkojoties meitenē. Vai man tiešam vajadzēja vilkt šīs augstpapēžu kurpes? Tās bija skaistas, kā jau viss Marijas apģērbs, bet...

- Tev jābūt gatavai uz visu, - Marija turpināja.

- Esmu pārliecināta, ka viss būs labi, - viegli pasmaidīju. Biju labās attiecībās ar Aleksa vecākiem, un nedomāju, ka tagad kaut kas bija mainījies. Ja nu vienīgi... Ja nu tagad viņi uzskatīja mani par tādu pašu maitu kā Džesa? Es taču biju sāpinājusi viņu dēlu... Papurināju galvu, cenzdamās nedomāt par mūsu pagātni. Viss būs labi, ieskaidroju sev. Es patīku viņa mammai un māsai, un mūsu tēvi ir labākie draugi.

- Un ko gan tu darīsi, ja viņi pēkšņi sāks runāt par jūsu kāzām? – Marija noplātīja rokas.

- Marij, mēs vēl esam pārāk jauni, lai precētos.

- Ja? – viņa izbolīja acis, izvilkdama no skapja kleitu. – Es arī tā domāju, līdz, apciemojot Pārkera vecākus, man nepajautāja, ko es domāju par mūsu kopīgo nākotni.

- Jūs ar Pārkeru esat kopā jau vairāk nekā divus gadus, - Paraustīju plecus. – Pēdējais laiks apprecēties un ieviest vairākus bērnus, - iesmējos.

- Manā dzīvē pietrūkst tikai kliedzošu sīko, - viņa ievaidējās, un es ātri uzvilku kleitu un augstpapēžu kurpes. Marija ieveidoja manus matus un palīdzēja mazliet uzkrāsoties, pārāk nepārspīlējot ar kosmētiku. Bez desmit sešos, kā jau biju sarunājusi ar Aleksu, satiku puisi pie viņa kajītes, un mēs kopā devāmies uz restorānu vakariņot ar drauga vecākiem.

- Negaidīju, ka uzvilksi augstpapēžu kurpes, - viņš pamāja, kad, ieķērusies Aleksa elkonī, streipuļoju mūsu galdiņa virzienā. Viņš zināja, cik ļoti es ienīstu augstpapēžu kurpes ne tikai tāpēc, ka tajās bija grūti pārvietoties, bet arī tāpēc, ka desmit minūtes vēlāk kājas dūca tā, it kā būtu noskrējusi maratonu.

- Marija. – Pietika ar vienu vārdu, lai Alekss visu saprastu. Viņš iesmējās un palīdzēja man apsēsties brīvajā vietā blakus mazajai māsai.

Pēc sarunas ar draudzeni jutos nedroši par šīm vakariņām un baidījos, ka Aleksa vecāki sāks uzdot neērtus jautājumus, tomēr manam satraukumam nebija pamata. Gaisotne pie galda bija ļoti draudzīga, un mēs pavadījām vairākas stundas, smejoties un runājot par to, cik laba iespēja Aleksam bija šis direktora vietnieka darbs. Vairākas reizes pieķēru puiša mammu, uzmanīgi mani vērojam, bet centos tam nepievērst uzmanību. Viņa mani pētīja un droši vien analizēja manu izturēšanos, lai pēc tam izlemtu, vai esmu piemērota viņas dēlam. Par to iedomājoties, jutos mazliet neērti, lai gan zināju, ka beigu beigās Alekss pats pieņem visus svarīgos lēmumus un, ja jau viņš gribēja atgriezt mūsu attiecības, tātad biju viņam nozīmīga.

Pēc vakariņām izlēmām ar puisi mazliet pastaigāties pa klāju, lai gan bija diezgan auksti un pūta spēcīgs vējš. Mani mati lidoja uz visām pusēm, un Alekss centās tos aizlikt man aiz ausīm, bet nekas neizdevās, un mēs tikai smējāmies.

- Vai tev šķiet, ka tā bija kaut kāda pārbaude? – pēc brīža vaicāju, kad sapratām, ka neizdosies apvaldīt matus.

- Īsti nezinu. Mamma pateica, ka vēlas ar mani pēc tam aprunāties, - viņš paraustīja plecus. Šie vārdi lika manām asinīm sastingt dzīslās.

- Viņa noteikti aizliegs tev ar mani satikties, - izdvesu.

- Beidz, - viņš iesmējās. – Jā, viņa bija ļoti nikna, kad mēs izšķīrāmies un tu aizbrauci, bet lielākoties uz mani par to, ka ļāvu tev tā vienkārši aiziet. Viņa dusmojās, ka es noticēju Džesai. Pēc tam... - puisim aizlūza balss. – Kad aizbraucu uz Bostonu un visu tev atklāju, un kad tu tik un tā atteicies ar mani būt kopā, viņa bija dusmīga arī uz tevi, - viņš aprauti iesmējās.

- Un tagad? Vai tagad viņa arī par kaut ko dusmojas?

- Tagad viņa vienkārši baidās, ka starp mums atkal kaut kas varētu noiet greizi.

- Nekas vairs nenoies greizi. Es neļaušu tam notikt.