TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMITĀ NODAĻA

Brīvdienas paskrēja nemanot, un es atgriezos universitātē. Dienas un nedēļas ritēja vienmuļi. No rīta devos uz lekcijām un praktiskajām nodarbībām, pusdienoju vienatnē vai ar istabas biedrenēm, dažreiz mums piebiedrojās arī Lūks. Pēc stundām gāju uz bibliotēku vai atpakaļ uz kopmītnēm un līdz vakaram pildīju mājas darbus un lasīju papildus informāciju, lai tikai noslogotu savu prātu un ķermeni tik ļoti, ka, iekrītot gultā, uzreiz aizmigu.

Sāku apmeklēt arī trenažieru zāli, kur klausījos mūziku tik skaļi, ka savas domas par nedzirdēju. Gribēju iemācīties nedomāt par Aleksu, un dažreiz man tas izdevās pat tīri labi, varēju neatcerēties viņu pat veselu dienu. Citreiz atkal sapņoju par mūsu skaistajām dienām kopā, par to, kā mēs bijām pieauguši un apprecējušies, un modos nakts vidū ar aukstiem sviedriem uz pieres. Vairākas nedēļas nemaz nekontaktējos ar Mariju un pēc iespējas centos ignorēt draudzenes zvanus, zinādama, cik ļoti viņa man atgādina par Aleksu, lai gan apjēdzu, ka varēju draudzeni sāpināt, tāpēc sūtīju viņai atvainošanās īsziņas, aizbildinādamās, ka studenta dzīve ir pārāk sarežģīta un nepaliek brīvā laika un solīdama drīz ar viņu sazināties.

Dažkārt pavadīju laiku arī kopā ar Gabiju un Emīliju, un viņu draugiem. Citreiz atkal Lūks izvilka mani no mājas uz kinoteātri vai kafejnīcu, taču mēs varējām arī skatīties filmas mūsu koptelpā vai spēlēt video spēles viņa istabā. Jau sen biju pateikusi puisim, ka man pagaidām nav vajadzīgas attiecības, un viņš, šķiet, ne uz ko nepretendēja, vismaz cerēju, ka tā.

Sēdējām dzīvojamā istabā uz dīvāna un skatījāmies kaut kādu komēdiju. Man riebās, ka Lūks vienmēr komentēja notiekošo, it kā es pati to neredzētu, bet negribēju sēdēt vienatnē, tāpēc nekas cits neatlika.

Filma beidzās, un mēs vēl kādu brīdi sēdējām klusēdami. Paņēmu no kafijas galdiņa telefonu, izlikdamās, ka kaut ko tur meklēju.

- Nebija tā labākā filma, ko? – Lūks iesmējās, pamādams uz telefonu. Divu stundu laikā biju pārāk bieži tajā ielūkojusies, jo filma tik tiešām likās diezgan garlaicīga.

- Nebija tik traki, - meloju, viegli pasmaidīdama, cerēdama, ka puisis nejutīsies slikti par to, ka man nepatika viņa izvēlētā filma.

- Nemelo, - viņš plati pasmaidīja. Pa durvīm smiedamās ienāca Gabija ar Emīliju, rokās nesdamas dzērienu glāzes, un, pamanīdamas mūs, abas meitenes pēkšņi apklusa. – Es laikam iešu, - Lūks noteica.

- Nepievērsiet mums uzmanību! – Gabriela iesaucās. Apjēdzu, ka viņas bija dzērušas. Jau atkal. Viņas bija labas meitenes, mēs pat bijām sadraudzējušās, taču mūsu intereses lielā mērā nesakrita, un viņas mīlēja iedzert pat nedēļas vidū. Es, savukārt, nebiju iedzērusi pat malciņu alkohola kopš ballītes septembra sākuma. Baidījos piedzerties un atkal sastrādāt kaut kādas muļķības, par ko vēlāk nāktos nožēlot.

- Nē, es tiešām labāk iešu, ir jau vēls, - puisis pamāja, pieceldamies kājās un aiznesdams tukšo bļodu, kur iepriekš bijis popkorns, uz virtuvi, nolikdams to uz letes. Varbūt Lūks cerēja, ka piedāvāšu viņam palikt vēl mazliet un noskatīties vēl kādu filmu, galu galā bija tikai pāri desmitiem. Bija ceturtdienas vakars, tāpēc es puisi neatturēju. Pamāju uz atvadām, viegli pasmaidīdama, un Lūks izslīdēja pa durvīm.

Arī Gabriela ar Emīliju bija nozudušas vienā no istabām, kur tagad skanēja skaļa mūzika. Piecēlos, nomezdama pledu, zem kura biju sēdējusi, un pamanīju uz grīdas plastikāta karti ar Lūka fotogrāfiju uz tās. Elektroniskā atslēga, bet kuras viņš nevarēs ieiet kopmītnes ēkā. Radās doma aizskriet uz puiša istabu un to viņam atdot, taču negribēju iekulties nepatikšanās par atrašanos puišu istabā tik vēlu. Parasti gan neviens nepievērsa tam lielu vērību, bet ko gan es varēju zināt? Izlēmu atdot karti rīt, kad puisi satikšu.

Ātri nomazgājusies dušā, devos gulēt, jo rīt vēl bija jāaiziet uz vienu lekciju, un tad jau atkal pienāks mokošās brīvdienas. Tas bija vistrakākais laiks, jo nekādi nevarēju divas dienas nodarbināt sevi pietiekami daudz, lai nedomātu par slikto.

No rīta pamodos nevis modinātāja iztraucēta, bet no tā, ka manas istabas durvis atsprāga vaļā, un kliegdama ienāca Gabriela.

- Alise, celies, tev ir ciemiņi! – viņa mani sapurināja. Centos pagriezties uz otriem sāniem, taču neizdevās, jo meitene atņēma man segu.

- Es nevienu negaidu. Ir nakts. Ļauj man gulēt, - murmināju.

- Es neļaušu tev gulēt, - viņa uzstāja. Pēdīgi man tomēr nācās piecelties, jo Gabija tik tiešam neļāva man mierīgi pagulēt. Kā viņa vispār varēja piecelties tik agri, ja abas ar Emīliju bija vakar dzērušas? Es apbrīnoju savas istabas biedrenes. Tikai izvēlusies no gultas un ieskatīdamās pulkstenī, apjēdzu, ka nemaz tik agrs nebija – tas rādīja piecas minūtes pāri deviņiem. Man tāpat būtu jāceļas pusdesmitos, lai paspētu uz lekciju.

Nezināju, kurš gan varēja būt tik nepieklājīgs un ierasties neaicināts. Varbūt Lūks bija pamanījis elektroniskās atslēgas pazušanu un tagad gribēja pajautāt, vai neesmu to redzējusi. Izspūrusi un ģērbusies īsos pidžamas šortos un krekliņā, devos pāri gaitenim durvju virzienā. Joprojām biju samiegojusies, bet uzreiz sapratu, ka pie durvīm nestāvēja vis Lūks. Tur bija meitene ar nelielu koferi blakus. Izberzējusi acis, apjēdzu, ka tā ir Marija.

- Marij! – Pēkšņi miegs pazuda, un es metos apskaut draudzeni. Biju pamatīgi sailgojusies, un arī ignorēt viņu bija kļuvis ļoti sarežģīti. Mēs apskāvāmies, un es jautāju: - Ko tu šeit dari?

- Tu nepriecājies? – meitene iesmējās. Papurināju galvu, vēlreiz viņu apskaudama.

- Nē, nē, protams, ka priecājos! Vienkārši tas ir tik negaidīti! Kāpēc tu neko nepateici? Un kā tu uzzināji, kur dzīvoju? – runāju bez apstājas, gribēdama zināt visu un uzreiz.

- Visu pēc kārtas! – Marija iesmējās. Aizvedu draudzeni uz savu istabu un aizvēru durvis. Meitene brīdi aplūkoja telpu, tad sacīja: - Šeit izskatās pat omulīgāk, nekā fotogrāfijās, ko sūtīji.

- Paldies, - pasmaidīju, apsēzdamās uz gultas. Neviens vēl nebija teicis, ka biju labi iekārtojusi istabu. Parasti mana mamma bija tā, kura dabūja visas uzslavas, lai gan mēs bieži kopā izvēlējāmies jaunas dekorācijas vai mēbeles mūsu Ņujorkas dzīvoklim.

Marija iesēdās atpūtas krēslā, paceldama manu segu, ko Gabriela bija tur nometusi, kad centās mani pamodināt. – Mums ar Pārkeru ir atvaļinājums, ko mēs pavadīsim Meksikā. - viņa pēkšņi sacīja, it kā tas pilnīgi izskaidrotu viņas atrašanos šeit.

- Šī gan neizskatās pēc Meksikas, - smejoties paraustīju plecus. – Un kur tad ir Pārkers pats? – neizpratnē lūkojos draudzenē.

- Mēs izlēmām paciemoties pie viņa vecākiem Toronto kādu nedēļu un tad lidot tālāk uz Meksiku. Tā nu es izdomāju uz brīvdienām atbraukt pie tevis, - draudzene pasmaidīja.

- Tu pat iedomāties nespēj, cik ļoti man tevis pietrūka.