TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

TRĪSDESMIT SESTĀ NODAĻA

Novembris pagāja lēni un mokoši. Vairākas reizes, kad tikos ar Lūku, viņš jautāja, vai esmu runājusi ar Aleksu un visu viņam paskaidrojusi, un man nācās katru reizi melot, ka noteikti to izdarīšu. Bet, lai arī atklātā saruna ar puisi mani mazliet iedrošināja, nekādi nespēju piespiest sevi to izdarīt un jutos nožēlojami, zinot, ka arī viņš, iespējams, iespējams, cieš manis dēļ. Tomēr prātā visu laiku atgriezās vārdi, ko viņš izteica Marijai – „Lai nu paliek, Marij, viņa tāpat mani vairs nemīl.", un es vairakkārt noķēru sevi pie domas, ka visdrīzāk Alekss varbūt jau bija saticis citu meiteni.

Kad pienāca Pateicības dienas brīvdienas, negribēju atgriezties Ņujorkā. Protams, iespēja nejauši satikt vienu konkrētu cilvēku starp miljoniem bija niecīga, taču es labprāt būtu palikusi Bostonā un izbaudījusi svētkus Lūka sabiedrībā, bet, protams, mamma to nevarēja pieļaut. Tas nav apspriežams! Tie taču ir ģimenes svētki! Atbrauks visi radinieki! Un tādā garā. Tā nu ceturtdienas pēcpusdienā uzreiz pēc lekcijām paņēmu no istabas iepriekšējā vakarā sakravāto somu un devos uz lidostu, negribēdama četras stundas pavadīt autobusā.

Ieradusies Ņujorkā un noķērusi taksometru, braucu mājās, tikai pēc brīža apjēgdama, ka nejūtu nekādu spiedienu. Man bija tik viegli un patīkami atkal atrasties dzimtajā pilsētā un brīnumainā kārtā man pat neuzmācās sāpīgas atmiņas. Vai tiešām es beidzot būtu tikusi tam pāri? Es joprojām kaut kur dziļi sirdī mīlēju Aleksu un varbūt mīlēšu viņu visu mūžu, bet varbūt runāt ar viņu vairs nebūtu tik nepatīkami.

Atbraucu mājās ar labu noskaņojumu, priecādamās, ka tomēr nepaliku Bostonā, un arī ģimenes locekļi izskatījās patiešām laimīgi, mani ieraugot, it īpaši mamma. Visi metās mani apskaut, un dvīņi vienlaicīgi kaut ko stāstīja, lai gan neko nespēju saprast no viņu runātā.

- Tu droši vien esi pamatīgi izsalkusi un nogurusi, - mamma sāka čalot, kad burzma bija mazliet pierimusi. – Iesim, es tevi pabarošu, - viņa izrāva somu no rokām un, pasniegusi to Viljamam, veda mani uz virtuvi. Nepaspēju pat neko bilst, kad tiku nosēdināta pie galda kā mazs bērns un deguna priekšā jau atradās šķīvis ar sautējumu.

- Mammu, ļauj man vismaz uzelpot! – iesmējos, cerīgi palūkodamās uz sievieti man pretī.

- Uzelposi, kad būsi paēdusi! – viņa noskaldīja, un es apjēdzu, ka neizdosies apstrīdēt mammu, tāpēc bija vieglāk apēst vakariņas; turklāt es patiešām biju izsalkusi.

- Alise, mums ar tēti radās ideja, - viņa sacīja, kad es beidzot biju piekritusi paēst. Pacēlu uzacis, baidīdamās, kas tā varētu būt par ideju. Iepriekšējā reizē, kad viņiem kaut kas ienāca prātā, tiku nosūtīta uz otru pasaules malu trīs mēnešu vergu darbos. Pamanījusi manu neizpratnes pilno sejas izteiksmi, mamma ieķiķinājās. – Nebaidies, tas nebūs nekas traks.

- Pareizi, tas būs kaut kas pa vidu, - runāju ar pilnu muti.

- Silvij, nebiedē nabaga meiteni, - sarunā iejaucās Viljams, pieiedams viņai klāt no mugurpuses un uzlikdams rokas mammai uz pleciem. – Mēs vienkārši gribējām aizvest jūs vakariņās!

Dzirdot tēta vārdus, atviegloti uzelpoju, jo patiešām jau biju sākusi nervozēt.

- Tu sabojāji visu jautrību, - mamma pasmīkņāja, pagriezdamās pret Viljamu.

- Izliksimies, ka es neko nedzirdēju, un tur vari atklāt visu vēlreiz. 

Pavadīju piektdienu kopā ar ģimeni un vakarā, kad pienāca laiks doties vakariņās, mamma sacīja, lai uzvelku kādu kleitu, tas taču ir īpašs gadījums. Nesapratu, kas tur īpašs, mēs taču bieži pusdienojām un vakariņojām restorānos, bet izlēmu paklausīt un uzvilku savu melno kleitu ar biezajiem, kuplajiem svārkiem un lielu izgriezumu uz muguras, un melno mēteli. Reizi gadā gribēju uzvilkt arī augstpapēžu kurpes, galu galā man nebūs turp jāiet ar kājām.

Kad biju apģērbusies, mamma ienāca guļamistabā, it kā lai pārliecinātos, ka izskatos pietiekami labi, lai gan viņai nekad iepriekš vēl nevajadzēja vilties manā apģērba izvēlē. Sēdēju pie tualetes galdiņa un centos trāpīt melnos auskarus ausu caurumiņos.

- Tu izskaties lieliski, - mamma sacīja, nostājusies man aiz muguras. – Tikai mazliet pielabosim tavu frizūru, - viņa pasmaidīja un pastiepās pēc ķemmes. Pēc dažām minūtēm mamma bija saspraudusi matu šķipsnas man uz pakauša, atstājot vienu matu šķipsnu uz sejas. – Perfekti.

Piecēlos un pasmaidījusi apskāvu mammu, un noskūpstīju viņu uz vaiga. – Iesim tagad pārbaudīt Deiziju un Oliveru, - piedāvāju, un mēs kopā devāmies uz guļamistabu blakus manējai, kur Viljams palīdzēja puikam sasiet kaklasaiti.

- Alise, tas taču nekas, ja brauksim ar taksometru? – Mamma vaicāja, piekārtodama Deizijas matus. – Tu jau zini, cik grūti ir atrast normālu stāvvietu mašīnai Ņujorkas centrā...

- Bez problēmām, - paraustīju plecus. Biju jau pieradusi pārvietoties ar taksometru vai metro. Mašīnu izmantojām ļoti reti, parasti, dodoties ārpus pilsētas, jo Ņujorkas satiksme bija patiešām briesmīga.

- Tādā gadījumā tev nāksies braukt ar citu taksi, mēs visi tāpat nesalīdīsim vienā. - Mamma čaloja tālāk. Izgājām no dvīņu guļamistabas, nokāpdami uz pirmo stāvu. Mētelī jau kļuva karsts, tāpēc gaidīju brīdi, kad tikšu uz ielas. – Tu vari iet, - mamma paziņoja. - Kamēr viņi čammājas, tu vari jau pasūtīt ēdienu, - viņa paraustīja plecus.

- Labi, gaidīšu jūs restorānā, - pasmaidīju, uzspiezdama mammai ašu skūpstu uz vaiga, un devos ārā no dzīvokļa.

Atbraukusi uz restorānu, ļāvu darbiniekam palīdzēt man novilkt rudens mēteli un piegāju pie izskatīgas jaunas sievietes, gribēdama uzzināt, kur man jāsēž.

- Mums ir rezervēts uz Harisonu ģimeni, - sacīju. Viņa paskatījās žurnālā un piekrītoši pamāja.

- Nāciet, es jūs pavadīšu līdz galdiņam. – Sieviete pieklājīgi atbildēja, un es sekoju viņai cauri visam restorānam uz mammas rezervētā galdiņa pusi. Tas bija viens no mūsu iecienītākajiem restorāniem – tas atradās vienā no debesskrāpja augstākajiem stāviem, iekārtots gaišos toņos, un sienu vietā bija milzīgi logi, kā arī šeit vienmēr spēlēja muzikanti. Jau no bērnības man patika šī vieta tieši skata dēļ, kas pavērās pa logu. Mamma vienmēr rezervēja galdiņu vistuvāk logiem, lai mēs varētu izbaudīt ne tikai lielisku ēdienu.

- Lūdzu, tur ir jūsu galdiņš, - viņa sacīja, norādīdama ar roku logu virzienā. Piektdienas vakarā šeit bija daudz cilvēku, tāpēc uzreiz nepamanīju, ka pie galdiņa jau kāds sēdēja. Kad gribēju iebilst, pagriezos, tomēr man blakus vairs neviena nebija. Vai viņi būtu paspējuši atbraukt ātrāk? Lēnām devos galdiņa virzienā, spēcīgi ieķērusies melnās somiņas lencē.

Kad pienācu tuvāk un ieraudzīju tur sēdošo cilvēku, gandrīz nokritu, jo augstpapēžu kurpēs nejutos par sevi pārliecināta.

Man pretī sēdēja Alekss.