TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVPADSMITĀ NODAĻA

Pavadīju nakti Aleksa kajītē, taču, pat ja tēvs to uzzināja, viņš tam nepievērsa uzmanību. Pamodāmies ap deviņiem, un Alekss izskatījās modrāks, nekā vakar.

- Labrīt, - smaidot sacīju, lūkodamies augšup uz puisi, kurš bija noliecies pār mani, lai noskūpstītu.

- Es gribu, lai katrs rīts ir tieši šāds, - viņš pasmaidīja. – Alise, vai nāksi šodien ar mani uz randiņu? – puisis pēkšņi vaicāja. Iesmējos, viegli uzsitot viņam pa krūtīm.

- Kurš iet uz randiņu no rīta? – iesmējos. Alekss bija kaut ko izdomājis, lai uzlabotu garastāvokli, un netaisījos bojāt šo dienu.

- Mēs, - viņš pašpārliecināti pasmaidīja.

Pēc stundas satiku Aleksu uz klāja, gatava doties viņam līdzi, lai gan nezināju, kur viņš bija ieplānojis šo „randiņu". Biju uzvilkusi peldkostīmu un vasarīgu kleitu, jo puisis bija atklājis, ka tas man noderēs. Turklāt diena solījās būt tiešām karsta, un man radās pamatotas aizdomas, ka dosimies uz pilsētu, lai gan puisis nebija to pieminējis.

- Tu vakar teici, ka vēlies pazust no kuģa, - viņš sacīja, kad bijām nonākuši uz sauszemes. – Tāpēc tieši to mēs arī darīsim. Pavadīsim dienu pilsētā. Divatā, kā agrāk, - Alekss pasmaidīja, cieši saspiezdams manu plaukstu. Šī gada laikā, kamēr dzīvojām Ņujorkā, pavadījām viens otra sabiedrībā gandrīz katru sestdienu un svētdienu, klīstot pa pilsētas ielām. Iedomājoties par šīm skaistajām dienām, sirdī ielija prieks un siltums. Starp mums joprojām viss bija lieliski, un neviens nevarēja to mainīt.

Bijām pamatīgi izsalkuši, tāpēc atradām kādu nelielu kafejnīcu, kur paēst vēlās brokastis.

- Apsoli, ka šodien runāsim tikai par labo, - Alekss pēkšņi sacīja, ēzdams pankūkas.

- Apsolu. Man ir apnicis domāt par to, kas nemaz nav tik svarīgs.

Pēc brokastīm devāmies uz pludmali un pavadījām tur lielāko dienas daļu, peldoties jūrā vai gulšņājot siltajās smiltīs. Gulēju blakus puisim, saspiedusi viņa plaukstu.

- Zini, šī diena bija tieši tas, kas vajadzīgs, - čukstēju, pagriezdama galvu, lai uzlūkotu draugu. Viņš pasmaidīja un viegli pamāja.

- Zinu. Pēdējā laikā ir noticis pārāk daudz.

- Alekss... Vai tu kādreiz esi aizdomājies, kāda būtu tava dzīve, ja es pagājušajā vasarā neatbrauktu uz kuģi? – Pēkšņi jautāju. Tas bija smags jautājums, uz kuru es nevarēju sniegt atbildi un nevarēju arī gaidīt, ka puisis to zinās. Vai, paliekot Ņujorkā, es būtu vēl vairāk satuvinājusies ar Grētu, varbūt rudens sākumā sāktu satikties ar kādu puisi. Mums taču bija tik daudz plānu. Bet pat iedomāties, ka manā dzīvē nebūtu Aleksa, bija dīvaini.

- Es negribu par to domāt, - viņš nočukstēja. – Tu esi labākais, kas ar mani jebkad noticis. Es nezinu, ko darītu, ja tevis vairs nebūtu. – Alekss saspieda manu plaukstu ciešāk, bet jau nākamajā mirklī viņš atradās man virsū un pieliecās, lai noskūpstītu. Apliku rokas puiša kaklam, un ļāvu sevi skūpstīt, nedomādama, ka atradāmies tik publiskā vietā, ka te bija bērni, kas to varētu ieraudzīt.

- Alekss, - čukstēju, atraudamās no viņa lūpām un ielūkodamās puisim acīs. – Labāk darīsim to tavā istabā, - plati pasmaidīju.

- Negribas to atzīt, bet tev taisnība, - viņš iesmējās, atkal apgūlies man blakus. Kādu brīdi valdīja klusums, tad viņš apsēdās un sāka rakņāties savā nelielajā somā. Guļot nevarēju saskatīt, ko tieši viņš meklē, tāpēc iekārtojos sēdus un uzmanīgi viņu vēroju.

- Man tev kaut kas ir, - Alekss smaidot sacīja un izvilka no somas nelielu, gaišu kastīti.

- Tiešām? – smaidot vaicāju. Viņš pasniedza man kastīti, un es uzmanīgi to satvēru. Pacēlu vāciņu, nezinādama, ko gaidīt. Tur gulēja sudraba ķēdīte ar nelielu enkuriņu.

- Tas ir tik skaists... - aizgrābta sacīju. – Alekss, paldies tev! – priecīgi sasitu plaukstas un apskāvu puisi. Viņš iesmējās un izvilka kaklarotu no kastītes. Pagriezos, paceldama matus, lai puisis varētu to uzvilkt. Zināju, ka ķēdīte nav bijusi pārāk dārga, varbūt viņš to nopirka suvenīru bodītē, tomēr tajā brīdī man šķita, ka tā bija skaistākā dāvana, kādu jebkad biju saņēmusi.

- Es gribu peldēt, - pēc neilga klusuma brīža sacīju, kad jutu, ka saule bija sākusi dedzināt man ādu. Piecēlos sēdus, pievilkdama ceļus sev klāt. Pludmalē nebija tik daudz cilvēku, lai gan debesīs spīdēja karsta vasaras saule, tikai daži bērni atradās pie ūdens, celdami smilšu pilis.

- Tad ko mēs vēl gaidām? – viņš iesmējās, pielēkdams kājās vienā mirklī. Satvēru puiša pasniegto plaukstu un mirklī, kad atrados uz kājām, viņš sāka skriet ūdens virzienā, vilkdams mani līdzi.

- Ei! – smējos, cenzdamās panākt puisi. Tiklīdz kailās pēdas pieskārās ūdenim, sajutu aukstumu, jo bijām pārāk ilgu laiku pavadījuši saulē, bet drīz vien āda pierada, un mēs bridām arvien dziļāk, kur bija lielāki viļņi. Alekss smejoties šļakstījās, un es centos darīt to pašu, tikai viņa šļakatas bija daudz lielākas, un drīz vien man samirka mati, taču nebēdājos par to. Parasti, kad Deizija vai Olivers šļakstījās, es sāku kliegt, lai izbeidz, bet spēlēt ar Aleksu ūdenī bija tik jautri, un arī sāļais ūdens, kas iekļuva mutē, mani neuztrauca.

Kad Alekss turpināja šļakstīties, sāku skriet prom, taču nepaspēju tikt nekur tālu, jo puisis satvēra manu apakšdelmu un pievilkta sev klāt, un tieši tajā brīdī, kad mūsu lūpas saskārās, mūs pārklāja milzīgs vilnis. Smejoties slīdējām lejup, tad atkal augšup, strauji ieelpodami gaisu.

- Esmu izmirkusi līdz pēdējai vīlītei, - ieķiķinājos, atglauzdama puisim no sejas slapjos matus.

- Tāds bija mans plāns, - viņš starojoši pasmaidīja. – Turklāt – kāda jēga no pludmales dienas, ja netiec nopeldēties? – Tas bija retorisks jautājums, tāpēc tikai pasmaidīju, uzspiezdama vieglu skūpstu viņam uz lūpām. Joprojām līgojāmies jūras viļņu ritmā, līdz sāku mazliet drebēt, jo kļuva vēss. Cik ilgi jau atradāmies ūdenī? Pus stundu? Varbūt ilgāk? Laiks bija paskrējis kā piecas minūtes.

- Tu drebi, - puisis bažīgi sacīja, un mēs sākām lēnām brist ārā no ūdens. Tikuši pludmalē, ietināmies dvieļos un apsēdāmies viens otram cieši blakus, jo redzēju, ka arī Aleksam ir auksti, lai gan viņš to nemūžam neatzītu.

Kad bijām apžuvuši un sasildījušies, nolēmām pirms došanās atpakaļ uz kuģi, paēst pusdienas, ko arī izdarījām kādā nelielā kafejnīcā.

- Zini, man gribētos, lai katra diena būtu šāda.

- Gribi šļakstīties tik ilgi, kamēr neizturami klab zobi un lūpas paliek zilas? – Alekss iesmējās, skatīdamies uz mani pāri ēdienkartes malai.

- Esmu gatava pat uz to, ja vien tu būsi man blakus, - pasmaidīju. Tajā mirklī jutu, kā mana sirds pārplūst ar mieru, mīlestību un siltumu pret šo puisi, kuru vēl pirms gada knapi pazinu.

- Alise, es būšu tev blakus vienmēr, ja tu man to ļausi.