TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA

Lai cik ļoti negribēju, pienāca Ziemassvētku brīvlaika beigas un man nācās atgriezties Bostonā, atstājot mīļoto puisi un draugus uz kuģa. Mierināju sevi ar domu, ka redzēšu visus jau vasarā, bija jāpagaida vien četri mēneši. Tad varēšu pavadīt visu savu laiku ar Aleksu un pārējiem, tad varēšu svinēt Marijas un Pārkera kāzas un vairs nedomāt par problēmām.

Šī mēneša laikā, ko dzīvoju uz kuģa, vēl vairāk satuvinājos ar Aleksu, un tagad, kad biju atgriezusies universitātē, mēs zvanījām viens otram vēl biežāk. Starp Bostonu un Eiropu bija sešu stundu starpība, tāpēc mums bieži nācās ziedot miegu un runāt naktīs, bet galvenais, ka dzirdēju Aleksa balsi.

Tā kā nevarēju atrasties puisim blakus, atkal daudz uzmanības veltīju mācībām, lai gan bieži pamanīju, ka manas domas aizklīst pie drauga un nevarēju koncentrēties, lai izpildītu ekonomikas uzdevumus vai uzrakstītu esejas.

Laiks ritēja lēni, tomēr pienāca marts, un beidzot no mākoņiem iznira saulīte, sildot zemi un cilvēkus un kausējot sniegu. Pienāca arī mana deviņpadsmitā dzimšanas diena marta beigās, un jau no paša rīta centos sazvanīt puisi, lai pirmais, ko dzirdētu šajā jaukajā dienā, būtu viņa balss, bet Alekss neatbildēja. Varbūt viņš vienkārši ir aizņemts, mierināju sevi. Viņš noteikti pārzvanīs.

Nebiju neko šajā sestdienā ieplānojusi, tāpēc, paēdusi gardas brokastis un uzvilkusi svārkus, pavadīju savu dzimšanas dienu, pildot mājasdarbus. Sēdēju pie galda un ilgi pētīju parku, kur jau sāka parādīties pirmās zaļās lapiņas, tad pieķēros uzdevumiem.

Bija apmēram viens pēcpusdienā, kad mans telefons iezvanījās. Pamanījusi, ka zvanītājs ir Alekss, uzreiz to pagrābu un pieliku pie auss.

- Alekss! – atviegloti iesaucos.

- Kā klājas manai dzimšanas dienas meitenei? – viņš vaicāja. Jutu, ka puisis smaida.

- Viss ir labi, es tikai uztraucos, kāpēc necēli, kad zvanīju no rīta, - atbildēju.

- Piedod, biju mazliet aizņemts, - viņš paskaidroja. – Klau, man tev ir neliels pārsteigums. Vai tu varētu iznākt ārā no kopmītnēm? – viņš vaicāja. Vai Alekss bija sarunājis kaut ko ar Lūku un manām istabas biedrenēm un mani ārā gaidīja viņa dāvana? Palūkojos pa logu, bet tur nekā nebija. Vienīgi pie viena no tālākajiem kokiem kāds stāvēja. Ieskatījusies ciešāk, apjēdzu, ka tas bija Alekss. Iespurcos un, pielēkusi kājās, metos ārā no istabas, pat aizmirsdama uzvilkt mēteli.

Izskrēju pagalmā un pa galvu pa kaklu skrēju pie puiša. Pamanījis, ka tuvojos, viņš atpleta rokas, un es iekritu Aleksa apskāvienos.

- Ko tu šeit dari? – smejoties vaicāju, noglāstīdama viņa vaigu.

- Atbraucu pie manas dzimšanas dienas meitenes, - viņš paraustīja plecus. - Tieši tāpēc arī nevarēju atbildēt, kad zvanīji, - puisis pasmaidīja. – Tu tik ļoti steidzies, ka pat aizmirsi apģērbties, ko? – Alekss iesmējās. Apjēdzu, ka ārā bija diezgan vēsi, un man uz rokām jau parādījās zosāda.

- Vienalga, - smaidot atmetu ar roku. – Galvenais, ka tu esi šeit, - nomurmināju, piespiedusies puisim klāt. Tā mēs kādu brīdi stāvējām klusēdami, kad Alekss atkal ierunājās.

- Man tev ir vēl viens pārsteigums, - viņš nočukstēja. Ielūkojos draugam acīs un pasmaidīju.

- Vēl? Kas var būt vēl labāks? – ieķiķinājos. Viņš pabīdīja mani mazliet nost no sevis un nokremšļojās, un jau nākamajā mirklī viņš bija uz ceļiem, turēdams rokās atvērtu kastīti ar gredzenu.

- Pēc Pārkera un Marijas saderināšanās es sapratu, ka nav jēgas vairs ilgāk gaidīt. Alise Harisona, vai tu kļūsi par manu sievu? – viņš vaicāja. Nespēju noticēt savām acīm un ausīm, un pār vaigiem tecēja asaras. Nespēju neko atbildēt un mēģināju uzstumt Aleksu atpakaļ kājās, jo zeme bija auksta un noteikti slapja, bet man neizdevās.

- Jā, - beidzot izmocīju, un Alekss piecēlās. Satvēris manu seju plaukstās, viņš sāka mani skūpstīt, un es pamanīju, ka arī puiša acīs mirdz asaras. Kad smiedamies un raudādami atrāvāmies viens no otra, es izdvesu: - Jā. Es vienmēr būšu ar tevi.