TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

ČETRDESMIT PIRMĀ NODAĻA

Decembris bija laimīgākais laiks pēdējo mēnešu laikā, un man vairs nevajadzēja novērst uzmanību no domām par Aleksu, jo tagad mēs runājām pa telefonu un caur datoru katru brīvu brīdi, un pat vakaros pēdējais, ko dzirdēju, bija puiša balss. Pļāpājām, pat pildot mājasdarbus, kas atgrieza patīkamās atmiņas par pagājušo gadu, kad sēdējām viens otram blakus Aleksa dzīvoklī un apguvām katrs savu mācību vielu.

Joprojām nebiju pastāstījusi Aleksam par tēta ideju izdzīt viņu no dzīvokļa, bet tas nebija vajadzīgs, jo likās, ka Beatrise ir iespaidojusi tēti un viņi noīrēs citu dzīvokli šiem dažiem mēnešiem, ko pavadīs Amerikā. Nebiju arī pajautājusi mammai par brīvdienu pavadīšanu uz kuģa, jo baidījos, ka viņa atteiks. Alekss visu laiku mudināja aprunāties ar mammu, cenšoties ieskaidrot man, ka cerība uz viņas piekrišanu tomēr bija, taču es šo sarunu centos atlikt pēc iespējas ilgāk.

Pavadīju laiku arī ar Lūku, un mēs sadraudzējāmies vēl vairāk – gājām uz kino un slidotavu, sēdējām kafejnīcās līdz vēlam vakaram vai vienkārši skatījāmies filmas manā istabā. Es daudz stāstīju par savu pirmo vasaru uz kuģa, par visām pilsētām, ko apskatīju, par Mereditu, kura neļāva man mierīgi strādāt, šo to atklāju arī par pēdējo vasaru. Lūks vienmēr uzmanīgi klausījās un izskatījās patiešām priecīgs par to, ka manā dzīvē beidzot viss ir kārtībā, un šķita, ka puisis pret mani vairs neko nejūt, jo dažas dienas pirms Ziemassvētku brīvlaika sākuma uzzināju, ka viņš ir sācis satikties ar kādu meiteni no pirmā kursa. Priecājos par draugu, jo arī viņš tagad izskatījās laimīgs.

Bija ceturtdienas pēcpusdiena, un es izlēmu sakravāt mantas brīvdienām, jo rīt tam pavisam noteikti nepietiks laika – es, kā parasti, gribēšu izbraukt pēc iespējas ātrāk, lai nenokavētu vilcienu uz Ņujorku. Stāvēju pie skapja un centos izlemt, ko ņemt līdzi, jo drēbju bija patiešām daudz, bet nelielais koferis tikai viens. Beigu beigās saliku tajā pēc iespējas vairāk dažādu džemperu un dažas kleitas Ziemassvētku un Jaunā gada svinībām, un pavadīju apmēram pusstundu, cenšoties koferi aizvērt.

Kad biju beigusi kravāties, jutu sev virsū mācamies izsalkumu, un devos uz virtuvi, lai kaut ko pagatavotu. Joprojām nespēju noticēt, ka pirmais semestris universitātē jau bija beidzies, un pavisam drīz redzēšu Aleksu. Šis bija smags semestris, tomēr tas beidzās laimīgi.

Uzlikusi vārīties ūdeni, izdzirdu pie ārdurvīm kādu klauvējam, un domāju, ka tas ir Lūks, tāpēc uzsaucu, lai nāk iekšā, bet durvis neatvērās, tikai atskanēja vēl vairāki klauvējieni. Aizkaitināta kaut ko noburkšķēju un devos atvērt durvis, nezinādama, kurš gan varētu būt atnācis. Atvērusi durvis, pārsteigta iesaucos un aizklāju muti ar plaukstām, lai nesāktu kliegt. Manā priekšā stāvēja Alekss ar ziedu pušķi rokās.

Viņš plati uzsmaidīja, un es smiedamās metos puisim ap kaklu. Viņš aplika rokas man apkārt, vienā rokā joprojām turēdams ziedus, un arī iesmējās, uzspiezdams man uz vaiga skūpstu.

- Es arī priecājos tevi redzēt, - viņš pasmīnēja, - bet es nevaru paelpot. – Puisis izdvesa.

- Piedod! – iesaucos, palaizdama Aleksu vaļā. Viņš pasniedza man ziedus, un es ievedu puisi istabā. – Ko tu vispār šeit dari? – vaicāju, nespēdama nomierināties. Biju tik patīkami satraukta par viņa klātbūtni un joprojām pa daļai neticēju savām acīm. Vai viņš tiešām bija atbraucis visu garo ceļu no Ņujorkas, lai tikai pārsteigtu mani?

- Negribēju, lai tu brauc mājās viena, - viņš paraustīja plecus. 

- Turklāt, - viņš turpināja. – Ja brauksim šodien, varēsim pavadīt kopā nakti. Vecāki taču gaida tevi mājās tikai rīt, vai ne? – Piekrītoši pamāju, un tagad mans patīkamais satraukums dubultojās, jo apjēdzu, ka viņam bija taisnība. Mamma domāja, ka atbraukšu tikai rīt pēcpusdienā, tāpēc nākamās divdesmit četras stundas varēju darīt, ko vien vēlējos. Aleksam vienmēr ienāca prātā labākās idejas.

- Mēs varētu aizbraukt līdz mūsu namiņam kalnos, - piedāvāju, cerīgi pētīdama puiša seju. Jau sen gribēju viņam tur visu parādīt, īpaši jau skatu, kas pavērās no manas guļamistabas balkona. – Tas ir pusceļā līdz Ņujorkai, - piemetināju. Aleksa acis iegailējās, un viņš piekrītoši pamāja. Pēkšņi izdzirdu šņākoņu, un apjēdzu, ka biju aizmirsusi par makaroniem, kurus gribēju vārīt.

- Ūdens! – iesaucos un metos pie plīts, noceldama katlam vāku, lai ūdens vairs nelītu ārā uz plīts. – Pie visa vainīgs esi tu, - jokojot lādējos, cenšoties noslaucīt izlijušo ūdeni un iemetot katlā makaronus.

- Protams, ka vainīgs esmu es, - viņš smejoties sacīja, apskaudams mani no mugurpuses, - nevis labākais pavārs pasaulē. – Viņš joprojām ņirgājās par manu māku gatavot.

- Kurš nu runātu, - noburkšķēju, piebērdama makaroniem sāli. Kad tie bija gatavi, paēdām vakariņas un es izrādīju Aleksam savu guļamistabu. Uzvilkusi zābakus un ziemas jaku, ļāvu puisim vilkt manu koferi, un mēs kopā devāmies uz stāvvietu, kur viņš bija atstājis noīrēto mašīnu.

- Zini, no sākuma gribēju pajautāt Viljamam džipu, bet pēdējā brīdī pārdomāju, - viņš atzinās, satverdams manu plaukstu.

- Tad viņi gaidītu mani mājās jau šodien, - nočukstēju.

- Jā, visdrīzāk. – Alekss pamāja. – Viņi zina, ka braucu tikai ārpus Ņujorkas. Bet tagad šī nakts pieder tikai mums.