TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA

Brīnumainā kārtā nākamajā rītā pamodos ar brīnišķīgu garastāvokli. Pat nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju jutusies tik labi. Siltie saules stari spīdēja sejā, un es, neizrāpusies no gultas, ieslēdzu skaļu mūziku un pamatīgi izstaipījos. Apmēram pēc divdesmit minūšu šādas gulšņāšanas beidzot izrāpos no gultas un devos uz vannas istabu, kas atradās pretī manai istabai. Pārējās meitenes vēl nebija ievākušās, tāpēc varēju izbaudīt brīvību. Noskalojusi seju ar vēsu ūdeni un iztīrījusi zobus, ieskatījos spogulī un iešķībi pasmaidīju. Mati bija izspūruši, taču acis vismaz vairs nebija sarkanas.

Atgriezos guļamistabā un aplūkoju nekārtīgo telpu. Kad vakar Viljams bija aizbraucis, sāku kārtot visas mantas, biju jau salikusi drēbes skapī un iekārtojusi plauktiņu vannas istabā, taču uz rakstāmgalda un uz grīdas joprojām mētājās dažādi priekšmeti, kam nebiju paspējusi atrast īsto vietu. Man bija vēl četras dienas pirms mācību sākuma, lai to izdarītu.

Biju izlēmusi šodien aizbraukt uz veikaliem. Vajadzēja vēl nopirkt šādus tādus niekus, lai padarītu šo istabu mājīgāku, kā arī man nebija nekā ēdama, jo vakar biju pārāk slinka, lai dotos produktu veikala meklējumos. Skanot mūzikai, mantu kaudzē atradu savu brūno somu un saliku tajā tikai pašu nepieciešamāko – maku, austiņas un lūpu balzāmu. Dejojot ātri pārģērbos, uzvilkdama gaišu vasaras kombinezonu ar lieliem ziediem; īsie šorti izskatījās kā svārki, un es cerēju, ka ārā būs tikpat silts, kā izskatījās.

Nepagāja ne pus gadsimts, kad biju tikusi ārā no studentu pilsētiņas un atradu autobusa pieturu. Aizbraucu līdz pilsētas centram, kur atradu iepirkšanās centru. Biju jau diezgan izsalkusi, tāpēc paēdu brokastis kādā nelielā kafejnīcā un nopirku kafiju līdzņemšanai, tikai pēc dažiem mirkļiem apjēgdama, ka tā bijusi kļūda. Pat tādi sīkumi kā kafija atgādināja man par Aleksu, par skaistajiem vakariem Ņujorkā, kad klīdām apkārt pa Centrālo parku un puisis pirka mums abiem kafiju, lai sasildītos. Tā, viss, nedomā vairs par viņu. Tev tagad ir jauna dzīve.

Klīdu pa milzīgu veikalu, kur bija burtiski viss, un liku iepirkumu ratiņos visu, kas man iepatikās – sveces, dažādas fotogrāfijas ar skaistiem citātiem, lampiņas, ko pakarināt uz sienas virs gultas, vairākus dekoratīvos spilvenus, mākslīgos ziedus un pat nelielu spoguli kosmētikas galdiņam. Tikai samaksājusi par visu, apjēdzu, ka nespēšu to visu aizstiept līdz kopmītnēm bez grūtībām.

Izgājusi no iepirkšanās centra, izsaucu taksometru, jo zināju, ka netikšu līdz pieturai. Tā izskatījās tik tālu, lai gan bija tikai dažu minūšu attālumā. Braucot atpakaļ uz studentu pilsētiņu, sapratu, ka būs jāpaliek bez produktiem vēl kādu brīdi. No sākuma vajadzēja aizstiept maisus līdz istabiņai, un tad atkārtoti doties pārtikas meklējumos. Kāpēc es vienmēr no sākuma izdarīju un tikai tad domāju? Veikalos izvēlējos pārāk daudz, zinādama, ka maisi būs smagi. Kafejnīcās pasūtīju pārāk daudz ēdiena, dziļi sirdī noprazdama, ka nespēšu to visu apēst. Es pat satikos ar puisi, kuram bija bērns.

Samaksājusi taksistam, lēnām soļoju pa studentu pilsētiņas ieliņām kopmītņu virzienā un, jo ilgāk es gāju, jo nesasniedzamāka likās man nepieciešamā ēka. Sasvīdusi un nogurusi, apsēdos parkā uz soliņa, lai atpūstos. Pilsētiņa vēl nebija pilnībā atdzīvojusies pēc vasaras brīvlaika, jezga sāksies tikai pēc dažām dienām, taču redzēju studentus, staigājam bariņos vai braucam ar velosipēdiem.

- Hei, vai varu tev palīdzēt? – Kāds jautāja. Saviebos, iztrūkdamās no pārdomām. Laikam biju aizsapņojusies, jo nebiju pamanījusi, ka kāds pienāk klāt.

- Ko, lūdzu? – vaicāju, paskatīdamās augšup uz runātāju. Tas bija kāds gara auguma puisis tumšiem, gandrīz melniem matiem un brillēm uz acīm, tomēr tās viņam pat ļoti piestāvēja. Viņš mani uzmanīgi vēroja.

- Vai varu tev palīdzēt ar maisiem? – viņš iesmējās. Nesapratu, kāpēc kāds gribēja man palīdzēt, taču biju viņam pateicīga par piedāvājumu.

- Ē... Laikam biju aizsapņojusies, - nomurmināju, pieceldamās kājās un satverdama maisus, bet puisis tos uzmanīgi izņēma man no rokām. Izskatījās, ka viņam tie nemaz neliekas smagi. Protams, paskaties tak uz viņa muskuļiem!

- Pirmais kurss? – viņš vaicāja, pamādams uz maisiem.

- Jā, vakar ievācos. – Paraustīju plecus. – Iedomājos, ka vajadzētu nopirkt dažas dekorācijas.

- Meitenes, - viņš izbolīja acis.

- Kas? – Iesmējos. – Kas tur slikts, ja man gribas dzīvot omulīgā vietā? – vaicāju.

- Nekas, - viņš paraustīja plecus. – Starp citu, esmu Lūks. – Viņš pēkšņi sacīja.

- Alise, - pasmaidīju. tagad es pazinu vismaz vienu cilvēku visā šajā milzīgajā universitātē. – Priecājos iepazīties. Tu arī es no pirmā kursa? – Nezinu, kāpēc to jautāju, ja man tas pārāk neinteresēja. Man pašlaik nebija vajadzīgi uzmācīgi draugi, it īpaši jau ja tas bija izskatīgs puisis.

- Trešais, - viņš paskaidroja. Bijām tikuši līdz kopmītnēm, un es izvilku no somas elektronisko karti, ar ko atslēgt durvis. Jau gribēju pieķerties rokturim, lai atvērtu durvis, bet Lūks sagrāba abus smagos maisus vienā rokā un atvēra durvis, ļaudams man iet pirmajai.

Soļoju pa gaiteni istabiņas virzienā, un Lūks klusēdams sekoja. Nostājos pie savām durvīm, pamādama uz maisiem viņa rokās.

- Esam klāt. – Paziņoju, paraustīdama plecus. Netaisījos aicināt puisi pie sevis, mēs taču pazinām viens otru knapi desmit minūtes! – Paldies par palīdzību.

- Jebkurā laikā. Vari mani atrast trīssimt devītajā. - Lūks atkal pasmaidīja, sniegdams man maisus. Viņam bija silts smaids, taču to nevarēja ne salīdzināt ar Aleksa...

- Man tagad jāiet, - aši sacīju, atvērdama durvis un, pat nesagaidījusi atbildi, iesteidzos dzīvojamā istabā. Tikai pēc mirkļa apjēdzu, ka es taču biju aizslēgusi durvis. Vai kāds bija ielauzies jau pirmajā dienā? Pēc brīža izrādījās, ka bija atbraukušas pārējās meitenes, un tagad iekārtojās savās istabiņās, skaļi sarunādamās.

Iešmaucu savā guļamistabā, negribēdama ne ar vienu runāt. Man jau pietika tā dīvainā puiša Lūka. Labi, viņš bija visai izskatīgs un nemaz nebija tik dīvains, drīzāk pat ļoti pieklājīgs, ja jau piedāvājās palīdzēt ar smagajiem maisiem. Taču likās, ka Lūks centās flirtēt, un man tas pašlaik nebija vajadzīgs. Es joprojām mīlēju Aleksu un ilgojos pēc viņa, ilgojos pēc puiša maigajiem pieskārieniem un siltajām plaukstām...

Nometusi maisus uz nesaklātās gultas, sāku apdomāt uzkopšanas plānu. No sākuma vajadzēja salikt visu pa plauktiņiem un atvilktnēm, pēc tam vajadzēja aiziet uz veikalu pēc produktiem, un tad jau varēšu domāt par istabas dekorēšanu.

Ieslēdzu mūziku un sāku darboties, cenšoties visu darīt pēc iespējas ātrāk. Pēc dažām stundām istaba vairs neizskatījās pēc cūku kūts, un es varēju uzelpot. Iesēdos atpūtas krēslā un aplūkoju istabu. Šeit tiešām bija nepieciešamas dekorācijas, citādi izskatījās, ka telpa pieder robotam.

Mans vēders iekurkstējās, un es atkal piecēlos, paķerdama no gultas somu. Biju aizmirsusi par ēdienu. Kā es varēju aizmirst par kaut ko tik svarīgu?