TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

PIECPADSMITĀ NODAĻA

- Sveiks, tēt! – iesaucos, iesteigdamās tēva kabinetā. Viņš bija piezvanījis apmēram pirms stundas un piedāvājis aiziet pusdienās. Šī ideja man ļoti patika, jo pēdējā laikā tik reti tikāmies. Labi, tas tik un tā bija biežāk nekā pēdējo desmit gadu laikā kopā, bet vairs ne tik daudz kā pagājušajā vasarā.

- Alise, dārgā, - vīrietis, ieraudzījis mani, atplauka smaidā un piecēlās no savas vietas. Apskāvāmies, un viņš uzspieda skūpstu man uz vaiga.

- Izskatās, ka Beatrise ir pavēstījusi tev lieliskos jaunumus, - sacīju un atlaidos uz gaišā ādas dīvāna. Tētis apsēdās man pretī uz atpūtas krēsla un, nenovērzdams no manis skatiena, smaidīja kā tāda maija saulīte.

- Es pat iedomāties nespēju, ka mums būs mazulis! Jautāju viņai, vai mums būs puika vai meitiņa, bet Beatrise tikai smējās, - tētis pasmaidīja.

- Tēt, to taču nevar tik ātri noteikt, - iesmējos.

- Laikam būšu to pavisam aizmirsis, - arī tētis iesmējās. Kādu brīdi vēl papļāpājām par dažādiem sīkumiem, līdz pēkšņi iezvanījās mans telefons. Paskatījos ekrānā un novaidējos. Mamma. Ko viņa atkal gribēja? Pacēlu klausuli un pieliku ierīci pie auss.

- Alise, mīļā, man ir labi jaunumi! – atskanēja mammas dzidrā balss. Protams, ka viņa nemaz nesveicinājās, kāda gan jēga, ja var uzreiz ķerties pie lietas. Viņa tā darīja tik sen, cik vien spēju atcerēties.

- Sveika, mammu, man arī prieks tevi dzirdēt, - atbildēju. Paskatījos uz tēvu, kurš mani uzmanīgi vēroja, un vārgi pasmaidīju.

- Alise, esmu nosūtījusi tev šo to e-pastā. Tu būsi sajūsmā, kad atvērsi! – viņa čivināja.

- Mammu, ja tie ir kārtējie ielūgumi uz kāzu kleitu izstādi, tad labāk paturi tos pie sevis, - iesmējos un pamāju tētim uz portatīvā datora pusi, it kā jautādama, vai drīkstu to izmantot. Viņš pamāja, un es apsēdos uz lielā biroja krēsla, kas bija tik ērts, ka tajā varētu uzreiz aizmigt. Atbalstījusi telefonu uz pleca, atvēru internetu, lai ieietu e-pastā.

- Vienkārši apskaties! – viņa iesaucās. Ko gan mamma varēja man atsūtīt tādu, kas man liktos tik satriecošs? – Labi, man jāskrien! – viņa sacīja un nometa klausuli. Iegājusi savā e-pastā, atvēru pēdējo pienākušo vēstuli un iekliedzos. Bija pienākusi ziņa no Bostonas universitātes, un mamma bija to ieskenējusi, lai atsūtītu man.

- Kas? – tētis ziņkārīgi jautāja, pienākdams klāt un skatīdamies datora ekrānā man no mugurpuses.

- Vēstule no universitātes, - atsaucos un atvēru dokumentu. Aši ar acīm pārskrēju tekstam, meklēdama pašu svarīgāko. Ar prieku vēlamies Jums paziņot, ka esat uzņemta Bostonas universitātē. – Jā! – iesaucos, pielēkdama kājās un apskaudama tēti. – Viņi ir mani uzņēmuši! – priecīgi saucu.

- Protams, ka viņi tevi uzņemtu, tu taču esi Alise Harisona! – viņš iesmējās un vēlreiz apskāva mani. Aši izprintēju apstiprinājuma vēstuli un metos uz durvīm.

- Tēt, man jāpastāsta Aleksam!

- Skrien, skrien... - viņš atbildēja, bet es vairs nedzirdēju teikuma beigas, jo biju izskrējusi no kabineta un pa gaiteni steidzos lifta virzienā. Nobraucu līdz vajadzīgajam stāvam un pa gaiteni skrēju tālāk uz puiša kajīti, cerēdama, ka viņš nebūs nekur aizgājis. Šodien nebijām sarunājuši tikties, tāpēc varbūt Alekss kaut ko darīja ar Metjū vai Pārkeru, par ko es nezināju. Steidzos, cenzdamās nenogāzt pretimnākošos cilvēkus no kājām. Kad piegāju pie īstajām durvīm, biju jau pavisam aizelsusies; drudžainiem pirkstiem izvilku no džinsu šortu aizmugurējās kabatas elektronisko atslēgu un piespiedu to pie aparātiņa, bet tas nedarbojās. Palūkojos uz mazo kartiņu, apjēgdama, ka tā ir manas kajītes atslēga. Es vienmēr nēsāju līdzi abas kartes, taču parasti Aleksa turēju somiņas iekškabatā, bet šodien nebiju paņēmusi somu līdzi. Klusi nolamājos un izvilku no kabatas otru atslēgu, pārbaudīdama numuru uz tās. Šai jābūt īstajai.

Durvis atsprāga vaļā, un es, vicinādama lapu rokā, ieskrēju kajītē, kurā neviena nebija. Tā jau es domāju. Protams, ka viņam bija citi plāni, kas dažreiz neiekļāva mani.

- Alise? – atskanēja puiša balss, un viņš parādījās balkona durvīs.

- Alekss, viņi mani pieņēma, viņi mani apstiprināja! – saucu, lēkādama puisim apkārt. – Viņi mani patiešām apstiprināja!

- Kas tad? Es neko nesaprotu, - viņš iesmējās, un es pasniedzu draugam vēstuli no universitātes. Biju tik ilgi gaidījusi atbildi, baidīdamās, ka manas sekmes būs izrādījušās pārāk zemas, ka viņiem nepatiks mana pieteikuma vēstule vai vēl kaut kas un ka tā būs noraidoša. Tā bija mana sapņu skola, un es biju tajā ieskaitīta. Alekss ar acīm pārskrēja vēstulei, kā to iepriekš biju darījusi es pati. Stāvēju blakus puisim un uzmanīgi viņu vēroju, cerēdama, ka arī Alekss sāks priecāties tikpat ļoti. Kad pagājušajā gadā viņu uzņēma Jūrniecības universitātē, biju neizsakāmi priecīga; viņa laime bija arī mana laime.

- Tas taču ir lieliski! – Alekss pasmaidīja, ielūkodamies man acīs. – Nemaz neatceros, ka tu būtu tur pieteikusies.

- Pieteicos pirms Ziemassvētkiem, - paraustīju plecus. – Laikam būšu piemirsusi tev pateikt, - vārgi pasmaidīju un paraustīju, juzdamās vainīga. Es nebiju Aleksam to pateikusi nevis tāpēc, ka aizmirsu, tam bija pavisam cits iemesls. Zināju, ka gadījumā, ja mani pieņems Bostonas universitātē, mums nāksies uzturēt attiecības no attāluma, tāpēc baidījos puisim ko teikt. Baidījos, ka viņš izlems mani pamest.

Protams, Alekss pamanīja manu sejas izteiksmi; es taču biju sliktākā mele pasaulē.

- Nē, tu neaizmirsi, - viņš nopietni sacīja, ielūkojies man acīs. – Tu to nepateici, jo zināji, ka mums būs jāšķiras.