TUMŠIE ŪDEŅI (DEEP WATERS #2)

DEVIŅPADSMITĀ NODAĻA

Sēdēju gultā, sakrustojusi kājas zem sevis, kad pie kajītes durvīm kāds pieklauvēja.

- Jā? – vaicāju, taču tad atcerējos, ka tā nevarēja būt Marija; viņai taču bija pašai sava atslēga. Novaidējusies piecēlos, lai atvērtu durvis, un, kad tās bija vaļā, uzreiz gribēju tās aizcirst. Šurp bija atnācis Alekss, lai gan centos no viņa izvairīties jau vairākas dienas, kopš uzzināju patiesību par viņu uz Džesu. Pēc stundu ilgas skriešanas un domāšanas, atgriezos kajītē, nomazgājos un ielīdu gultā, izlikdamās, ka guļu. Vēlāk sāku izlikties, ka nekas nebija noticis, lai gan ar Alekss tā arī nebiju aprunājusies. Puisis neļāva man tās aizvērt, aši nostādamies durvīs. Sapratu, ka nav jēgas pretoties, viņš tāpat bija spēcīgāks, un palaidu durvis vaļā.

- Es tevi visur izmeklējos, - viņš smaidot sacīja, pienākdams man klāt. Puisis vēlējās mani apskaut un noskūpstīt, bet es aizgriezu seju un pagāju dažus soļus prom no viņa. – Kas vainas? – viņš iesmējās. - Vai tu no manis izvairies?

- Nē, viss ir labi, - meloju.

- Tu esi drausmīga mele, - viņš joprojām smaidīja. Vai tiešām Alekss neko nesaprata? Vai Marija nebija viņam pateikusi, ka ir izpļāpājusies? – Ja viss būtu labi, tu nebēgtu no manis jau trīs dienas. – Puisis spēra soli tuvāk, un es atkal atkāpos, atduroties pret galdu. Tālāk vairs nebija, kur sprukt. Sapratu, ka no šīs sarunas neizvairīšos.

- Tev nevajadzēja šurp nākt, - klusi sacīju, nolaizdama acis. – Tev tagad ir Džesa.

- Alise, par ko tu runā? Es taču teicu, ka man nevienu citu, izņemot tevi, nevajag. – Viņš nopietni sacīja, bet netuvojās, saprazdams, ka es to nevēlos. Vismaz viņš cienīja manu izvēli.

- Alekss, es visu zinu. Tas ir tavs bērns, un tagad tev ir tikai viena izvēle... - man aizlūza balss.

- Jā, palikt kopā ar tevi, - puisis maigi atbildēja; pirms paspēju ko teikt, viņš jau bija man blakus un turēja manu seju plaukstās.

- Nē, - papurināju galvu, atkal izraudamās no viņa tvēriena, lai arī kā man to negribējās. – Tev jāpaliek kopā ar Džesu. Bērnam ir vajadzīgs tēvs. Es sev nekad nepiedotu, ja manis dēļ kāds bērns paliktu bez tēva. Es zinu, kā tas ir.

Prātu uzreiz pārpludināja atmiņas par tiem drausmīgajiem mēnešiem bērnībā, kad tētis mūs ar mammu pameta. Atcerējos mammas skumjo seju, kā viņa staigāja apkārt, līdzinādamās spokam. Atcerējos, kā vecmamma ar salveti slaucīja manus saraudātos vaigus, solīdama, ka viss būs labi. Jā, viss bija labi, līdz šai vasarai. Vai mani gaidīja tāds pats liktenis, kā mammu?

- Alise, varu saderēt, ka viņa melo! – Alekss izskatījās sāpināts.

- Šaubos, ka par kaut ko tamlīdzīgu var melot. Uz to nav spējīga pat Džesa.

- Pat ja viņa runā patiesību un tas ir mans bērns, es nepametīšu tevi viņu dēļ. Tu man esi daudz svarīgāka, nekā...

- Nemūžam tā vairs nesaki! – noskaldīju. Kā viņš varēja teikt, ka biju svarīgāka par mazuli? Par viņa paša mazuli... Tātad Alekss mani tomēr mīlēja. – Viss ir beidzies, Alekss. – Izgrūdu. Tie bija smagākie un sāpīgākie vārdi, kādus man jebkad nācies teikt astoņpadsmit gadu laikā. Spēcīgi iekodu apakšlūpā, cenzdamās neraudāt. Negribēju, lai puisis redz manas emocijas. Dzirdot šos vārdus, viņš izskatījās šokēts. Puiša mute pavērās, un acis bija pilnas sāpju, bet viņš neko neteica. – Lūdzu. Ja tu tiešam mani mīli, atgriezies pie Džesas un jūsu bērniņa. – Piegāju pie durvīm un tās atvēru. Mums vairs nebija par ko runāt. Pamanīju, ka draugs tagad atbalstījās ar abām rokām pret galdu un bija nolaidis galvu. – Lūdzu, Alekss, - sacīju čērkstošā balsī. Tagad pār vaigiem ritēja asaras, tāpēc aši tās noslaucīju. Viņam nevajadzēja tās redzēt. Labāk, lai Alekss domā, ka esmu cietsirdīga.

Ejot man garām, puisis ielūkojās man acīs, bet es aizgriezos. Ja pārāk ilgi skatīšos viņa okeāna zilajās acīs, viņš visu sapratīs.

Kad Alekss izgāja, ātri aizcirtu durvis, tomēr tikt līdz gultai nepaspēju. Noslīdēju turpat uz grīdas un sāku raudāt, paslēpdama seju plaukstās. Likās, ka sirds ir pārplīsusi; gulēju uz mūsu mīkstā paklāja, un kliedzu aiz sāpēm. Drīz vien vairs nespēju paelpot, bet turpināju raudāt. Alekss bija visa mana dzīve, un tagad viņš vairs nepiederēja man. Bija tāda sajūta, it kā kāds ir atņēmis kādu dzīvībai svarīgu orgānu, it kā man būtu norauta roka vai kāja.

Telefons ievibrējās. Izvilku to no kabatas, un ielūkojos ekrānā. Man zvanīja Alekss. Nometu klausuli. Es nevarēju izbeigt mūsu attiecības un tad tā vienkārši atbildēt uz viņa zvaniem piecas minūtes vēlāk. Viņš turpināja man zvanīt, bet es to ignorēju, gulēdama kā sačokurojies zvēriņš. Gribēju piecelties, aiziet pie viņa un noskūpstīt, un nekad vairs nelaist vaļā, kaut gan zināju, ka tā nav pareizi. Pareizi bija ļaut viņam iet.

Bet es taču viņu mīlēju, es viņu tik ļoti mīlēju... Telefons atkal ievibrējās, tomēr šoreiz tā bija īsziņa. Piecēlos sēdus, atbalstīdamās pret durvīm, un sagrābu telefonu, zinādama, kas man raksta.

Alise, atver durvis.

Nometu telefonu, it kā būtu apdedzinājusies.

- Alise, lūdzu, - dzirdēju slāpētu balsi. Vai viņš joprojām atradās pie durvīm? Tādā gadījumā puisis bija dzirdējis, kā kliedzu un raudāju. Diez vai tas pārliecināja Aleksu, ka es vairs neko nejūtu. Neko neatbildēju, un netaisījos viņam paklausīt. Jau tā bija pārāk smagi, un redzēt drauga okeāna zilās acis būtu vēl smagāk.

Sēdēju tā vairākas minūtes, cenzdamās nomierināties; joprojām šņukstēju, un manas rokas trīcēja. Velns parāvis, es nevarēju tā vienkārši nomierināties. Es biju salauzusi sev dzīvi.

Pēkšņi izdzirdu aiz durvīm murmināšanu, un ātri ierāpos gultā, nemaz necenzdamās paķert telefonu. Paslēpu seju spilvenā, un pārklāju pāri galvai segu, izlikdamās, ka guļu. Kajītes durvis atvērās, un es cerēju, ka Marija neielaidīs Aleksu, lai visu atrisinātu. Tas sarežģītu šo situāciju vēl vairāk.

- Man ļoti žēl, Alis, - draudzene aizsmakušā balsī sacīja.

Jā, man arī bija ļoti žēl.